Mazais Jānītis atnāk no skolas un ierauga, ka viņa mīļais sētas dzīvnieks – gailis – ir miris. Tēvs to pakāris pie kūts malas ar kājām uz augšu. Jānītis skrien pie tēta, lai noskaidrotu, kāpēc tam ir kājas gaisā. Tēvs ātrumā izdomā attaisnojumu: “Dēls, tas ir tāpēc, lai Dievs varētu pasniegties no mākoņa malas un uzraut gaili tieši debesīs.” Dažas dienas vēlāk, kad tētis pārnāk mājās no darba, Jānītis metas viņam pretī un kliedz: “Tēti! Tēti! Mēs šodien gandrīz zaudējām mammu!” “Ko tu ar to domā?” jautā tēvs. “Nu, es agrāk pārnācu mājās no skolas un devos uz tavu guļamistabu. Tur bija mamma, guļot uz muguras ar kājām gaisā, un kliedza: “Jēzu, es jau tūlīt! Es tūlīt!” Ja onkulis Māris nebūtu viņu turējis, mēs viņu noteikti būtu zaudējuši!”