0

Dakteris Deivs reiz pārgulēja ar vienu no saviem pacientiem un katru dienu izjuta neiedomājamu vainas sajūtu. Neatkarīgi no tā, cik ļoti viņš centās par to aizmirst, tas bija iespējams. Kauns un nodevības sajūta viņu vajāja ik uz soļa. Taču ik pa laikam viņa galvā ienāca mierinoša doma, ka viņš taču nav ne pirmais, ne pēdējais ārsts, kas pārguļ ar pacientu. Bet no otras puses, viņš sev atgādināja: “Deiv, tu taču esi veterinārārsts!”