Trīs vīrieši, kuri atzina, ka regulāri guļ ar prostitūtām, pastāstīja, kāpēc viņi tā dara un kā vērtē šo pieredzi.
Kad Pīters Džeimss iekāpa lidmašīnā, lai dotos atvaļinājumā uz Sanantonio, viņš nedomāja par sauli un jūru, kas tur viņu sagaida. 25 gadus vecais datorinženieris domā tikai par vienu – ar cik prostitūtām viņam izdosies pārgulēt ceļojuma laikā. Viņš ir viens no aptuveni 3,8 miljoniem vīriešu Apvienotajā Karalistē, kuri kaut reizi savas dzīves laikā ir maksājuši par seksu. Tas nozīmē, ka Lielbritānijā vien to paveicis katrs astotais vīrietis, raksta mirror.co.uk.
Šī statistika ir vēl šokējošāka, ja ņem vērā to, ka desmitiem tūkstošu prostitūtu ir cilvēku tirdzniecības upuri. 2017. gadā 1115 sievietes tika identificētas kā seksa verdzenes, un Nacionālā noziedzības apkarošanas aģentūra norāda, ka šis skaitlis ir tikai neliela daļa no visiem cilvēku tirdzniecības upuriem.
Lai gan prostitūcija Apvienotajā Karalistē ir likumīga, lielākā daļa vīriešu neatzīst, ka pērk seksu. Taču trīs vīrieši atklāj, kāpēc viņi tā rīkojas.
15 dārgas minūtes
Pieredzē dalās Pīters Džeimss, 25 gadus vecs datorinženieris, šobrīd neprecējies un dzīvo Bristolē. Pirmo reizi viņš maksāja par seksu ar prostitūtu pirms trim gadiem, uzturoties Amsterdamas Sarkano lukturu rajonā. “Mēs ar zēniem nedēļas nogalē devāmies atvaļinājumā. Mēs bijām ducis, un mēs visi nolēmām pārgulēt ar prostitūtām. Un ar šo pieredzi mēs varam tikai palielīties. Meitenes bija apbrīnojamas. Meitenei, kuru es izvēlējos, bija pārsteidzošs augums, un viņas izskats bija satriecošs. Viņa precīzi zināja, kas jādara, lai mani sajūsminātu. Bet viss ilga tikai ceturtdaļu stundas. Aiz durvīm viņu jau gaidīja nākamais klients. Atlika tikai pasmieties.” 25 gadus vecais Pīters stāsta, ka šīs 15 minūtes viņam «maksājušas dārgi» – vairāk nekā 150 eiro.
“Lai gan sekss bija labs, varēja skaidri redzēt, ka viņa tajā iesaistījās tikai naudas dēļ. Lai gan daudziem maniem draugiem patika šī pieredze, pēc pārdomām es sapratu, ka neesmu tik gandarīts,” viņš teica.
Abpusējs ieguvums
Otrs vīrietis ir Maikls, 35 gadus vecs kravas automašīnas vadītājs. Viņš ir precējies ar 40 gadus veco Mišelu. Viņiem ir trīs bērni un viņi dzīvo Koventrijā. Maikls domā, ka viņš neko sliktu nav izdarījis, gulēdams ar prostitūtu, jo, kad viņa sieva bija gaidībās, viņa neļāva viņam tuvoties.
Vīrietis taisnojas: “Katru reizi, kad mana partnere ir stāvoklī, viņai ir grūti. Ja viņai nav vemšanas, viņas hormoni izraisa īstu vētru. Viņa skaidri norādīja, ka vismazākais, ko viņa grūtniecības laikā vēlas, ir tas, lai es mēģinātu viņu ievilkt gultā.” Tā vietā Maikls satika “meiteni” vienā no saviem iecienītākajiem bāriem: “Ar draugiem sēdējām bārā, un viņi ieteica kādu sievieti, kura bija gatava pieņemt naudu apmaiņā par orālo vai citu seksu. Tas ir abpusējs ieguvums. Es viņai maksāju skaidrā naudā. Es arī neriskēju, man nevajag neko meklēt internetā, aizdomīgās vietnēs. Tas ir labs darījums.” Maikls nejūtas vainīgs par savu rīcību. Viņš stāsta: “Šī sieviete zina situāciju manā ģimenē. Viņai pašai ir ģimene, audzina bērnus. Viņai nav īsti romantisku jūtu pret mani, šī sajūta ir abpusēja. Ir dīvaini apzināties, ka viņa ir pārgulējusi ar maniem draugiem, bet tajā pašā laikā tas ir nomierinoši. Mēs viņai uzticamies, un viņa uzticas mums.”
Eksperimentējot ar prostitūtām, es gūstu vislielāko prieku
25 gadus vecais Saimons no savas draudzenes slēpj faktu, ka regulāri pārguļ ar prostitūtām. Viņi ir kopā trīs gadus. “Mana draudzene Debija ir pārsteidzoša. Viņa atbilst visām manām prasībām. Viņa ir gudra, jautra un veiksmīga. Viņai patīk sekss tikpat ļoti kā man, bet, kad tu to dari ar vienu un to pašu cilvēku dienu no dienas, tas kļūst garlaicīgi. Esmu pārliecināts, ka, ja es Debijai pateiktu, ko es vēlētos izmēģināt gultā, viņa piekristu. Bet galu galā tas joprojām būtu sekss ar vienu un to pašu cilvēku,” viņš skaidro. Tāpēc 25 gadus vecais Saimons uzskata, ka par seksu labāk maksāt “bez jebkādām saistībām, jo šādā līgumā nav emociju, ir tikai finanšu darījums”.
Es nekad neriskētu ar vienas nakts sakariem. Maksājot prostitūtai, es zinu, ka viņa mani nenosodīs un manas vajadzības tiks apmierinātas.” Saimons, kurš dzīvo Lesterā, saka, ka maksā par seksu ik pēc “pāris mēnešiem” un ka Debija nekad nav turējusi viņu aizdomās par to. “Es nevaru runāt ar Debiju. Viņa tikai smietos vai, vēl ļaunāk, pastāstītu par to saviem draugiem. Tas sabojātu mūsu sociālo dzīvi un, iespējams, nozīmētu attiecību beigas. Par seansu maksāju ap 300 eiro un tas ir katra centa vērts. Es negribētu, lai Debija uzzina, ka eksperimentējot ar prostitūtām es gūstu vislielāko prieku.”
Intīmo pakalpojumu nozare jeb seksa darbs (angļu: Sex Work) parasti tiek saistīts ar striptīzu un prostitūciju, taču pēdējos gados tieši tiešsaistes aktivitātes, piemēram, satura veidošana platformā Only Fans, ir kļuvušas ārkārtīgi populāras. Taču pasaule ir plaša, un cilvēku vēlmes un fetiši mēdz aizvest uz visattālākajiem apziņas un fantāzijas nostūriem.
Kāds draugs man nesen stāstīja par tiešsaistes kopienas izveidotajiem “interneta noteikumiem”, no kuriem viens ir apmēram šāds: “Ja kaut kas eksistē, par to jau ir uztaisīta pornogrāfija.” Kad sāku lasīt par Japānas seksa darba industriju, iedomājos, ka līdzīgu likumu varētu attiecināt arī uz šo valsti – “ja tev ir kāda seksuāla fantāzija, pilnīgi noteikti varēsi to piepildīt kādā no Japānas pieaugušo klubiem”.
Daži virzieni seksa darba nozarē patiešām var šķist dīvaini un ne līdz galam saprotami. Jo tālāk skatāmies no kultūras, kurā uzaugām, jo neparastākas šīs lietas šķiet. Piemēram, intīmo pakalpojumu nozare Japānā.
Dīvaina prostitūcijas definīcija
Seksa pakalpojumi mūsdienu Japānā tika kriminalizēti 1956. gadā, kad Prostitūcijas novēršanas likums aizliedza nodarboties ar seksu par naudu. Tomēr aizliegumam bija daudz nepilnību – par nelikumīgu kļuva tikai vaginālais dzimumakts ar svešinieku naudas dēļ. Nepilnības tika izmantotas, un valstī parādījās daudzi pakalpojumi, kas rietumnieku acīm un ausīm izklausījās dīvaini, taču, kamēr nav iekļauts vagināls sekss, tā netiek uzskatīta par prostitūciju.
Protams, neviens nesteidzas tos saukt īstajos vārdos. Tāpat kā pārējai pasaulei, arī japāņiem patīk lietot eifēmismus, runājot par seksualitāti un seksu. Neķītro vai “slikto” vārdu vietā ētisku, morālu un kas zina, kādu vēl iemeslu dēļ, tiek izmantoti piedienīgi vārdi vai vārdu kombinācijas.
Interesanti, ka dažādu pakalpojumu sniedzēju vietu nosaukumi parasti ir saistīti ar veselību. Piemēram, rozā saloni (angl. Pink Salons), modes veselības klubi (angl. Fashion Health Clubs), ziepju zemes (angl. Soaplands) utt. Acīmredzot veselību tādā vietā īsti nesaņemsiet.
Intīmo pakalpojumu nozare Japānā – rozā saloni
Šie saloni ir vislabāk pazīstami ar saviem orālā seksa pakalpojumiem. Tie piedāvā ēdienu, dzērienus un privātas istabiņas, tāpēc tie nekādā veidā nepārkāpj Japānas likumus. Telpas parasti izskatās pēc bāriem, un klienti viens no otra ir atdalīti ar starpsienām, tāpēc nevar gaidīt īpašu privātumu vai ilgstošas nodarbes ar tajās strādājošajām sievietēm. Gluži otrādi, internetā raksta, ka nereti viss, kas notiek aiz citām starpsienām, ir saklausāms pat pārāk labi.
Lai gan šādas vietas ir diezgan populāras japāņu vīriešu vidū, ārzemniekiem tur nokļūt nav tik viegli. It īpaši, ja jūs nerunājat japāņu valodā. Pirmkārt, ārvalstu tūristi tiek saistīti ar lielāku seksuāli transmisīvo slimību risku. Otrkārt, ir bažas, ka ne visi zina (vai izliekas nezinām), kā Japānā darbojas šādu pakalpojumu sistēma (bez vaginālā seksa utt.).
Neveiksmīga komunikācija palielina arī pārpratumu un tiesību pārkāpumu risku. Protams, šajās dienās tirgus ir nedaudz mainījies un ir vietas, kur tūristi pie durvīm klauvē ikdienas.
Vannošanās
Nosaukumu “soapland” ir diezgan grūti iztulkot latviešu valodā (tas sastāv no diviem angļu vārdiem “Soap” – ziepes un “Land” – zeme). Šādi pakalpojumi Japānā parādījās tieši ar prostitūcijas aizliegumu pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Sākumā šīs vietas sauca par “turku pirtīm”, bet vēlāk ieguva nosaukumu “Soaplands”.
Lai gan Japānā sekss par naudu ar svešinieku ir aizliegts, tas ir diezgan nemākulīgi glabāts noslēpums, ka šādi pakalpojumi tiek sniegti “ziepju zemēs”. To īpašnieki savas darbības likumību pamato, paziņojot, ka viss aprobežojas tikai ar iešanu vannā.
Klienti maksā par ieeju salonos un pirtīs, un par papildu pakalpojumiem tiek piemērota atsevišķa maksa. Salonu īpašnieki saņem naudu par regulāriem pakalpojumiem, un pārējo peļņu saņem “Soap Girls” jeb “ziepju meitenes”. Lai gan ziepju zemju galvenie klienti ir vīrieši, dažas vietas ir paredzētas arī sievietēm.
To, kas notiek privātajās telpās, nosaka klienti un darbinieces. Pārsvarā vizīte sākas ar vannu, kur klients mazgājas ar vienu vai divām meitenēm. Viņas izmanto smērvielas, putas un masē klientu ar ķermeni, neizmantojot seksu. Taču nav noslēpums, ka ziepju zemes apmeklējumi bieži vien par papildu samaksu beidzas ar dzimumaktu.
Lomu spēles par naudu
“Image klubi” ir vēl viena populāra vieta Japānā, kas parādījās 70. gadu beigās un kuru necentīšos pārtulkot latviešu valodā. Šie klubi tiek uzskatīti par vienu no dārgākajām pieaugušo izklaides vietām valstī, kur klienti par saviem pakalpojumiem maksā no vairākiem simtiem līdz pat vairākiem tūkstošiem dolāru.
Kluba koncepcija ir sekojoša – klubā parasti ir vairākas telpas, katra saistīta ar dažādām tēmām, kur var simulēt noteiktas situācijas kopā ar sievietēm, kuras tur strādā. Pēc samaksas klients var izvēlēties, uz kuru istabu viņš vēlētos doties un kuru fantāziju piepildīt. Speciāli aprīkotas ir ne tikai telpas, bet arī visas darbinieces ir ģērbtas atbilstošos seksīgos tērpos.
Mani īsti nepārsteidza piedāvātās situācijas un tēmas, viena lieta jo īpaši – domāju, ka japāņiem ārkārtīgi populāra ir iespēja pārvērst realitātē fantāziju par sievietes taustīšanu pārpildītā metro. Pārāk bieži dzirdam patiesus stāstus par uzmākšanos sabiedriskajā transportā.
Telpu tematika klubos ir ļoti daudzveidīga, taču diezgan paredzama un banāla – ārsta kabinets, klases telpa, policijas iecirknis, birojs, metro vagons, restorāns utt. Esmu lasījusi, ka reizēm klientiem ir iespēja izlikties par mazuļiem – tādā gadījumā viņi tiek atbilstoši saģērbti, un darbinieces viņus pabaro, spēlējas un dzied šūpuļdziesmas.
Intīmo pakalpojumu nozare Japānā – leļļu klubi
Pārejot uz arvien dīvainākām izklaidēm Japānā, jāpiemin leļļu klubi (angļu Doll Club), kas arī radās, lai apdomīgi apietu prostitūcijas likuma aizliegumu. Šajos klubos klienti iegādājas privāto laiku ar lelli. Jā, lelli. Izrādās, seksa lelles šajā valstī ir diezgan populāras. Tās sver tikpat, cik dzīvs cilvēks, turklāt klienti var izvēlēties tās izskatu pēc individuālajām vēlmēm – mainīt matus, acis, drēbes un dažkārt pat intīmos orgānus.
Citas dīvainības
Uzlecošās saules zemē visas vietas un pakalpojumus, kas ir saistīti ar erotisku piesitienu, būtu grūti uzskaitīt. Jo tālāk mežā, jo vairāk koku. Piemēram, “No-Pants Shabu” ir restorāni, kur viesmīles apkalpo klientus īsos svārkos bez apakšveļas. Dažos restorānos par 100 eiro dzeramnaudu viesmīles var arī pieliekties.
Cita veida ēdināšanas iestāde “Kaitzenzushi Kuabakura” ir ātrās ēdināšanas restorāni, kuros var ne tikai ēst suši, bet par papildus samaksu var aptaustīt viesmīles krūtis, ko sauc par “Yamame Desu”.
Vēl viens pakalpojums, kas tiek uzskatīts gandrīz par seksa pakalpojumu “ātro uzkodu”, ir estētikas saloni. Tie piedāvā ātrus un lētus intīmos pakalpojumus, un tajos lielākoties strādā ārzemnieces. Populārākais pakalpojums ir prostatas masāža.
Ir grūti uzskaitīt visu Japānas izklaides un pakalpojumu klāstu — to izpētīt ir gan interesanti, gan reizē nedaudz mulsinoši. Bet tādi mēs, cilvēki, esam – katrs ar savām fantāzijām un vēlmēm, tāpēc varbūt pat labi, ka ir vietas, kur pieaudzis vīrietis var kādu laiku būt zīdainis vai piepildīt savu fantāziju par seksu ar lelli.
Tomēr ir jautājums par darbinieku drošību – īpaši ņemot vērā to, ka, lai gan prostitūcija ir aizliegta, tiek atrasti daudzi veidi, kā to apiet. Ja teorētiski vieta, kur tiek sniegts viens vai otrs pakalpojums, nepievērš policijas uzmanību tās darbības it kā caurspīdīguma dēļ, vardarbības iespēja ir daudz lielāka. Vienīgais veids, kā samazināt seksuālās izmantošanas risku, ir prostitūcijas dekriminalizācija, kas ļautu darbiniekiem, nebaidoties no soda, vērsties pēc palīdzības, ja viņi tiek aizskarti.
Simonai* ir nedaudz pāri divdesmit, un viņa izskatās kā jebkura cita augstskolas studente. Viņa ir skaista, ģērbusies plēstos džinsos un kedās – garāmgājēji nekad neiedomātos, ka viņa strādā par eskorta meiteni. Simona strādā augstas klases eskorta aģentūrā, vienā vakarā nopelnot vairāk naudas, nekā vairums studentu nopelna viena mēneša laikā. Jau pēc piecu minūšu ilgas sarunas var saprast, cik viņa ir inteliģenta – viņa zinoši runā par aktuāliem politiskiem un ekonomiskiem jautājumiem — ne tas, ko varētu sagaidīt no stereotipiskas šīs profesijas pārstāves. (Ieskaties arī šeit: Eskorta meitenes atzīšanās: Es savus klientus iedalu kategorijās).
“Primāri es esmu “es” un tikai tad – “eskorta meitene“, viņa saka. “Es daru savu darbu, jo man tas patīk. Darbs seksa nozarē, protams, joprojām ir ļoti stigmatizēts, tāpēc es par to nevienam nestāstu, taču daudziem ir tik greizs priekšstats par to, ko patiesībā nozīmē būt eskorta meitenei. Lielākoties mans darbs nemaz neietver nodarbošanos ar seksu.” Simona labprāt piekrita runāt ar mani par savu pieredzi šajā nedaudz neparastajā darba jomā.
Kā tu izlēmi sākt ar to nodarboties?
Es diezgan ilgi par to domāju. Es gribēju kaut ko tādu, kas man dotu adrenalīnu. Man likās, ka mana dzīve ir ļoti parasta, it kā es varētu tā dzīvot jebkur citur pasaulē. Es gribēju kaut ko vairāk, kaut ko interesantāku, kas manī radītu satraukumu. ‘Iegūglēju’ šo tēmu un atradu dažādus variantus. Man nav vēlēšanās kļūt par pilnas slodzes eskortu, tāpēc priekš manis darbs aģentūrā ir labākais variants, jo mani atbalsta citas meitenes un priekšnieks, kurš veic visas drošības pārbaudes.
Kāda bija tava pirmā pieredze?
Pēc sarunas ar manu tagadējo priekšnieku man tika iedots tāds kā “izmēģinājuma brauciens”. Es satiku savu pirmo klientu vienā no Rīgas greznākajām viesnīcām. Godīgi sakot, kopš brīža, kad viņu satiku, es nekad neesmu nožēlojusi savu izvēli. Es pavadīju lielisku vakaru, un kopš tā laika esmu satikusi daudz interesantu cilvēku un guvusi patiešām interesantu pieredzi.
Vai tavi vecāki vai kāds no taviem draugiem zina, ar ko tu nodarbojies?
Nē, maniem vecākiem nav ne jausmas, un es no sirds ceru, ka tas tā arī paliks. Man ir bail iedomāties, ko teiktu mana māte!
Kad es sāku, es pastāstīju trim saviem tuvākajiem draugiem, un viņi ir bijuši ļoti atbalstoši — viņi saprot un respektē manu nostāju. Esmu teikusi vēl dažiem cilvēkiem, bet pārāk to nereklamēju.
Vai tu mēdz nervozēt, pirms satiec klientu?
O, jā! Katru reizi, pirms eju uz satikšanos, es lūdzu Dievu. Zinu, zinu, tas izklausās smieklīgi, bet tas ir mans veids, kā atslābināties, nomierināties. Es vienmēr nervozēju, bet tādā labā nozīmē – tas vairāk ir tāds kā patīkams uztraukums un gaidas.
Sākumā es bieži uztraucos, jo bažījos, ka ar mani kaut kas notiks drošības ziņā, taču tagad esmu sapratusi, ka šie vīrieši patiesībā riskē daudz vairāk nekā es. Visi trumpji ir meiteņu rokās: mēs sakām galīgo vārdu jebkurā lēmumā, un, ja mums šķiet, ka klients ir aizdomīgs, mēs varam viņu iekļaut melnajā sarakstā! Es sazinos ar savu priekšnieku gan pirms, gan pēc satikšanās, tāpēc viss ir ļoti droši un strukturēti. Bet jā, pirms katras jaunas tikšanās vienmēr ir jūtams satraukums!
Kas ir tavi tipiskie klienti? Kāpēc šie vīrieši maksā par eskorta meitenes satikšanu?
Mans vidējais klients ir aptuveni 40 gadus vecs, precējies, parasti ar bērniem, kuri, iespējams, nav nemaz tik daudz jaunāki par mani. Viņi parasti ir veiksmīgi lielu uzņēmumu īpašnieki vai vadītāji, arī ārsti vai juristi — pārsvarā zinātnisku jomu pārstāvji. Dažādas izcelsmes, valstis, karjeras un reliģijas. Tik dažādus cilvēkus es savā reālajā dzīvē diez vai būtu satikusi.
Runājot par to, kāpēc viņi maksā par seksu, lielākā daļa manu klientu ir apprecējušies savos jaunības gados, un darba dēļ viņiem visiem nākas daudz ceļot. Tā ir ļoti vientuļa dzīve, tāpēc bieži vien viņi maksā par meiteni, ar kuru viņi var vienkārši pavadīt laiku, ļauties tuvībai un draudzībai, jo viņiem tā trūkst savā personīgajā dzīvē.
Kas tev patīk savā darbā?
Tikšanās ar patiešām interesantiem cilvēkiem. Nopietni! Es satieku tik atšķirīgus cilvēkus. Un parasti izcili pavadu laiku. Man patīk dinamika, jo neviens nevienu nenosoda. Ne viņš, ne es neesam tādā pozīcijā, lai viens otru nosodītu.
Vai ir kas tāds, kas tev nepatīk?
Jā, protams, tāpat kā jebkurā citā darbā. Dažreiz man ir klienti, kas lūdz, lai nāku “seksīgi” ģērbusies, jo viņi gribēs mani izvest sabiedrībā, aizvest iepirkties vai darīt kaut ko citu. Viņi vēlas izrādīties publiski, lai gan visiem ir skaidri redzams, ka šis vīrietis ir daudz vecāks par mani. Šādās situācijās cilvēki vienkārši zina, ka esmu eskorta meitene, un man tas šķiet ļoti neērti.
Vēl, kas dažreiz šķiet ļoti grūti – nepārtraukti uzklausīt citu cilvēku problēmas. Es viņiem esmu tāds kā uzticības burbulis. Protams, viņiem ir atļauts dalīties ar mani savās personiskajās problēmās. Man patīk mēģināt palīdzēt cilvēkiem, bet citreiz viņu problēmu uzklausīšana nopietni ietekmē manu garastāvokli.
Kādas, tavuprāt, ir labas eskorta meitenes?
Labas eskorta meitenes savam klientam vienmēr liks justies brīvi, relaksēti, neradīs lieku saspringumu. Lielākoties tas patiesībā nemaz nav sekss — tā ir runāšana ar cilvēkiem. Mana aģentūra īpaši koncentrējas uz to, lai eskorta meitenes būtu izglītotas un inteliģentas. Tev ir jāprot uzklausīt un tev patiesi ir jārūp šim cilvēkam. Mans darbs ir daudz vairāk saistīts ar to, nevis seksu.
Kas ir dīvainākā lieta, ko tev kāds ir lūdzis darīt?
Reiz mani sasēja; tas bija smieklīgi. Kopumā lielākajai daļai manu klientu nav īpašu dīvainību. Mans otrais klients lika man uzvilkt ādas kleitiņu, viņš man aizsēja acis un pieslēdza rokudzelžos pie savas gultas. Es domāju, ka mēs nodarbosimies ar seksu, bet viņš man vienkārši veica ne pārāk labu masāžu. Tas arī bija viss. Mēs pat nenodarbojāmies ar seksu.
Ko tev ir sniegusi šī darba pieredze?
Oj, ļoti daudz! Kopš sāku strādāt par eskorta meiteni, esmu uzzinājusi vairāk par cilvēkiem un cilvēka dabu, nekā jebkad agrāk, un tas man ir iemācījis lasīt cilvēkus. Es nezinu, kā to aprakstīt, bet tagad varu vienkārši paskatīties uz vīrieti un precīzi zināt, ko viņš vēlas.
Esmu arī daudz uzzinājusi par sevi. Es nedomāju, ka tas mani ir kā īpaši mainījis, bet tas liek man domāt savādāk par tādām lietām kā sekss, attiecības un mīlestība.
Man jājautā: cik tu nopelni?
Es nopelnu 300 eiro stundā. Vidēji es nopelnu 1300 nedēļā. Ja es gribētu, es varētu strādāt katru vakaru un nopelnīt daudz vairāk, bet tas jau vairs nebūtu normāli. Priekš cilvēka, kurš vēl nav pabeidzis augstskolu, tā ir pārāk liela summa.
Kāds, tavuprāt, ir izplatītākais stereotips, kas saistīts ar darbu seksa industrijā?
Ka tas tiek darīts piespiedu kārtā, ka sievietes no tā negūst nekādu prieku un ka viss ir saistīts tikai ar seksu. Es zinu, ka, ja šī intervija notiktu ar kādu, kas darbojas citā seksa industrijas sfērā, manis nosauktās lietas varētu būt patiesas, taču augstas klases eskorta meiteņu darbs noteikti vairāk ir attiecināms, ja tā var teikt, uz draudzēšanos un komunikāciju, nevis seksu, un lielākā daļa meiteņu, kas to dara, to dara pieredzes nevis naudas dēļ. Un neviens mūs nespiež to darīt, tā ir mūsu pašu izvēle.
Joprojām pastāv daudz aizspriedumu. Vai tev ir bijusi kāda negatīva pieredze šī iemesla dēļ? Ko tu domā par aizspriedumiem pret seksa pakalpojumu sniedzējiem?
Manuprāt, lielai daļai cilvēku šķiet pilnīgi nedabiski, ka sieviete patiešām izbauda seksu un vēlas kļūt par eskorta meiteni vai prostitūtu pēc savas gribas. Lai gan nauda ir ļoti, ļoti laba — daudz vairāk, nekā mēs jebkad varētu cerēt nopelnīt šajā vecumā jebkurā citā profesijā, daudzas no mums to dara tieši pieredzes un gandarījuma dēļ, ko saņemam. No sirds varu teikt, ka man tas ļoti patīk.
Katrīnai* ir 32 gadi. Viņa ir izskatīga, sportiska, gaumīgi ģērbusies un ļoti pašpārliecināta. Var redzēt, ka viņa piedomā pie tā, kā citi viņu redz. Viņu var atrast mūsu lielpilsētas solīdajos sporta klubos un luksusa veikalos. Viņa maz atšķiras no daudzām citām sievietēm. Bet tajā pašā laikā viņai ir noslēpums. Viņa ir eskorta meitene jeb prostitūta. Un Katrīna nemaz nebaidās tikt saukta šajā vārdā. Viņa mīl naudu un mīl savu darbu.
***
Katrīna savus klientus ir iedalījusi vairākās kategorijās. Pietiek ar dažām minūtēm, un viņa jau zina, ko sagaidīt no nepazīstama vīrieša: kurš no viņiem būs maigs kā lācītis un kurš pārvērtīsies agresīvā tēviņā.
Daži viņas klienti, satiekot Katrīnu uz ielas, steidzas novērst skatienu. Daži izliekas, ka viņu nepazīst, citi ātri tipina uz otru ielas pusi, lai tikai nebūtu jāiet viņai garām.
Bet Katrīna ir īsta profesionāle. Neērtās situācijās viņa izliekas, ka nepazīst bijušos klientus, bet nemaz nebaidās skatīties viņiem acīs. Tas, ka šie vīrieši viņas apskāvienos bieži vien pārvēršas par mīkstiem, pūkainiem kaķēniem un vēlāk kopā ar savām ģimenēm spēlē uzticīgus dzīvesbiedrus un stabilas ģimenes galvas, nav viņas problēma. Dažu pretenciozā uzvedība un liekulība viņu tikai uzjautrina. Tas ir viņas un šo vīriešu personīgais noslēpums, ko viņa ņems līdzi kapā.
Pirmā reize
Pirmais puisis, ar kuru viņai bija sekss, bija klasesbiedrs. Viņai tajā laikā bija tikai piecpadsmit ar pusi. Viņš bija pāris gadus vecāks par viņu, jo šķita, ka viņš vienu vai divas reizes tika atstāts uz otru gadu. Viņa neatdevās uzreiz. “Es liktu viņam gaidīt apmēram pusgadu. Starp citu, viņam tā nebija pirmā reize. Viņš jau zināja, kā un ko darīt. Lai gan man viss šķita ļoti interesanti, es nesapratu, kur īsti slēpjas tas prieks.”
Katrīna lieliski atceras sekojošo konfliktu. Pēc pirmās reizes viņa nejuta absolūti nekādas sāpes, un ne pilītes nevainīguma pierādījumu. Bija vajadzīgs ilgs laiks, lai attaisnotos, ka šī viņai patiešām bija pirmā reize. Nogurusi no attaisnošanās, Katrīna devās pie ārsta. Ārsts viņu mierināja, paskaidrojot, ka tāda ir viņas fizioloģija. Draugs ilgi negribēja ticēt un pārmeta. Neskatoties uz to, viņu draudzība un komunikācija ilga vēl pāris gadus.
Pirmais sānsolis
“Man bija 16, bet viņam 36. Mēs ar draudzeni sēdējām autobusa pieturā un pie mums apstājās mašīna. Uzreiz redzēju, ka vīrietis ir daudz vecāks par mums. Viņš piedāvāja sēsties mašīnā un pavizināties. Viņš bija izskatīgs un šķita ļoti inteliģents. Bet es nejutu nekādu pieķeršanos. Es drīzāk piekritu ziņkārības dēļ.”
“Svešinieks piedāvāja mani aizvest līdz jūrai. Manu draudzeni viņš aizvizināja uz mājām, un drīz vien palikām mašīnā vieni. Es diezgan skaidri atceros detaļas. Kad automašīna apstājās nomaļā piejūras ciematā, netālu no neliela meža, viņš lūdza, lai uztaisu viņam minetu.”
Katrīna atzinās vīrietim, ka nemāk, jo nekad to nebija darījusi. Viņš mierīgā balsī esot skaidrojis, ka tas ir ļoti vienkārši. 16 gadus vecajai Katrīnai tajā laikā viss šķita ārkārtīgi interesants. Kā viņa pati saka, viņa tobrīd vēlējusies piedzīvot un izmēģināt pēc iespējas vairāk.
“Es mēģināju. Un kas tad tur var neizdoties. Man patika, jo tas bija interesanti.” Pēc tam viņa ar jauno paziņu tikās vēl vairākas reizes.
Katrīna neslēpj, ka viņas klasesbiedrenes esot bijušas ļoti konservatīvas, tāpēc esot viņām mācījusi jaunas nepieredzētas lietas un atklājusi noslēpumus. “Bija jautri to apspriest ar draudzenēm. Mēs visi tajā laikā bijām jauni un zinātkāri. Jautājām viens otram, kādās pozās mīlēties ir patīkamāk, lietot izsargāšanos vai nē. Man tā bija patīkama pieredze.”
Pirmā samaksa
“Reiz pagalmā vedu pastaigā suni, un netālu apstājās mašīna, kuras vadītājs sāka ar mani runāt. Viņš priekš manis šķita ļoti vecs – viņam stabili bija pāri 50.”
Vīrietis piedāvāja jaunajai meitenei kopā ar viņu doties uz viņa māju, it kā palīdzēt pabarot suņus, un piedāvāja par to samaksāt naudu.
“Ilgi iztaujāju viņu, vai tiešām būšu drošībā, vai tur nebūs citi vīrieši, vai mani kāds nepiekaus. Viņš teica, ka, ja iedzeršu ar viņu kopā šampanieti, tad iedošot man 200 latus. Viņš nemeloja, jo tiešām aizveda mani uz viensētu, kur skraidīja suņi.”
Katrīnai šī bija pirmā reize, kad viņa nodarbojās ar seksu par samaksu. Viņasprāt, viss gāja gludi. “Es biju nedaudz uztraukusies. Pēc šampanieša iedzeršanas es mazliet atslābu. Vienīgais prieks, ko piedzīvoju, bija saņemtā nauda. No otras puses, es arī nepiedzīvoju lielu vilšanos. Viņš bija tīrīgs, kārtīgs vīrietis, kaut arī ar ūsām, un tajā laikā man ūsas kā tādas nepatika.”
“Neviena draudzene nezināja par šo piedzīvojumu, kas piepildīja manu maciņu. Sekss ilga tikai pāris mirkļus, bet nauda, ko es toreiz kā jauna meitene dabūju, bija kaut kas fantastisks. Varēju atļauties nopirkt smaržas un apmeklēt skaistumkopšanas salonu. Līdz tam no vecākiem biju saņēmusi vien dažus latus dienā un man nekad nebija pieticis tam, ko vēlējos.”
Taču Katrīnai prieku sagādāja ne tikai nauda. Viņa burtiski izkusa, redzot pieaugušu vīrieti, kurš lēkā viņai apkārt un rūpējas par viņu. “Iedomājies, ka esi tāda jauna meitene un tev kāds pasniedz šampanieti, izsaka komplimentus, un tu jūties novērtēta. Es jutos iekārojama un drošībā.”
“Kopš tā brīža jaunie pirkumi mājās bija rūpīgi jāslēpj no mātes. Ja kas, es jau biju sagatavojusi pasaciņu par pielūdzējiem un viņu dāsnajām dāvanām.”
Karuselis
“Nauda ātri pazuda, gribējās jaunu adrenalīna devu, jaunus piedzīvojumus un dārgas dāvanas. Otro klientu es atradu pati. Es biju jauna, skaista, iekārojama. Pieslēdzos datoram un ieniru iepazīšanās portālos. Sāku meklēt vīrieti – sponsoru. Protams, es nerakstīju: “Labdien, es nodarbojos ar seksu par naudu.” Es devu mājienus, ka vēlos dāvanas, naudu, atlīdzību. Sarakstes sākās nevainīgi: “Labdien, varbūt tiksimies? Ko mēs darīsim? Varbūt iedzeram kafiju un tēju?” Es uzsvēru, ka man nepietiks tikai ar tēju, ka es gribu arī dāvanas. Tik atklāti kā šodien neviens tobrīd nerakstīja.”
“Drīz es saņēmu piedāvājumu. Potenciālais klients atzinās, ka ir precēts vīrietis un dāsni maksās par maniem pakalpojumiem. Samainījāmies tālruņu numuriem. Pirmajā tikšanās reizē es ieraudzīju sev priekšā apmēram 45 gadus vecu vīrieti, kurš smaržoja pēc luksusa smaržām, bija ģērbies glītā uzvalkā, un viņš ieradās ar luksusa automašīnu.”
“Es biju mierīgāka, redzot, ka viņš nav «bomzis» vai noziedznieks. Es viņam pilnībā uzticējos. Es no viņa nemaz nebaidījos. Man nebija svarīgi, kur mēs iesim vai ko mēs darīsim, es vienkārši jutu adrenalīna pieplūdumu. Zināju, ka drīz dabūšu naudu. Un ko es varēju zaudēt?”
“Par konkrētām summām runas nebija. Vīrietis solīja nepalikt parādā. Aizveda uz savu biroju Jelgavā. Gari ievadi nebija vajadzīgi. Un nebija arī jūtu.”
“Pamīlējāmies, izgājām no biroja, iekāpām mašīnā un tad viņš jautāja, cik ir parādā. Es nezināju ko atbildēt. Man vēl nemaz nebija savas cenas. Biju nedaudz sarūgtināta, ka ātrumā nepateicu augstu cenu.”
“Viņš teica, ka viņam ir tikai lielas banknotes un ka viņam būs jādodas uz benzīntanku, lai tās mainītu. Viņš nopirka man saldējumu un pasniedza 50 latus. Viņš nepamanīja, ka nebiju ar to apmierināta. Man tas ļoti nepatika. Biju gaidījusi vismaz 150-200 latus. Bet viņš bija tas, kurš prata ļoti jauki runāt.”
Neskatoties uz visu, Katrīna viņu satika vēl vairākas reizes. “Man patika ar viņu mīlēties, un man ļoti vajadzēja naudu, un, neskatoties uz to, ka viņš mani nelutināja, es biju ar viņu ilgu laiku. Man liekas, ka maksimālā summa, ko es no viņa saņēmu, bija 70 lati. Viņš nemitīgi karināja man makaronus ausīs, vienmēr solot: “Es tev nopirkšu šo, es tev nopirkšu to”, bet viņš tā arī nenopirka man neko vērtīgu. Mana pašapziņa toreiz bija ļoti zema. Tagad es saprotu, kāpēc ilgi visu pacietu un sev attaisnojos. Cita finansiāla sponsora tajā laikā man nebija. Vīrietis nāca diezgan bieži, prata jauki komunicēt. Un man regulāri bija tie 50 lati.”
Svingeru klubs
“Reiz viņš piedāvāja doties kopā uz Rīgu. Piedāvāja apmaksāt viesnīcu, ēdināšanu un visus citus izdevumus. Ierodoties galvaspilsētā, viņš piedāvāja apmeklēt svingeru klubu. Es piekritu. Es biju pietiekami ziņkārīga, lai neizmēģinātu. Es domāju, kā tas ir, mīlēties ar diviem, trim vai varbūt vairākiem partneriem vienlaikus. Tas bija atklājumu periods. Viss bija jauns un vēl nepiedzīvots.”
“Bija manāms, ka cilvēki, kas sevi dēvē par svingeriem, ir ļoti atraisīti. Tur bija daudz skaistu sieviešu un vīriešu. Daži bija knapi apģērbti, citi – pilnīgi kaili. Kluba apmeklētāji uzvedās ļoti atšķirīgi. Daži ļoti drosmīgi aicināja iet kopā uz istabiņu, citi tikai piemiedza ar aci.”
“Kad vīrieši viens pēc otra sāka ar mani runāt, varēja saprast, ka daudzi vēlas tieši mani. Es vēl nekad nebiju saņēmusi tik lielu uzmanību no pretējā dzimuma.”
“Es biju izdomājusi, ka jāiepazīst pēc iespējas vairāk vīriešu, jo plānoju seksu ar vismaz desmit no viņiem, taču manam partnerim tas nebija pa prātam. Viņš palika greizsirdīgs, kad ieraudzīja man veltīto uzmanību. Viņš sāka izvirzīt kaut kādus nosacījumus – tad kad viņš atradīs sev piemērotu meiteni, tad ļaus arī man izvēlēties kādu.”
“Beigās viņš piedāvāja doties uz istabiņu kopā ar kādu visai izskatīgu pāri. Mēs mainījāmies partneriem. Kamēr mīlējos ar svešo puisi, mēģināju izdomāt, kas tik īpašs ir šajās ballītēs. Vienīgais, ko es spēju izdomāt – vīriešiem tās patīk, jo nav jāmaksā par seksu. Es nenožēloju, ka biju tādā pasākumā, bet baudu no tā neguvu. Paliku “sausā” un orgasmu nepiedzīvoju. Bet pārliecinājos, cik ļoti mani novērtē citi vīrieši. Sapratu, ka esmu daudz vairāk vērta.”
Izjukušas attiecības
Brauciens uz Rīgu un piedzīvojumi svingeru klubā Katrīnai, iespējams, bija lielākā dāvana no šī vīrieša. “Kad viņš beidzot man “piebesīja”, es no viņa izšķīros. Man bija apnicis klausīties tukšus solījumus. Es redzēju, ka viņa prasības tikai turpina augt, bet pretī viņš nebija gatavs dot neko. Katru reizi viņš turpināja maksāt 50 latus.”
“Šodien pašai šķiet smieklīgi, ka toreiz klusībā sapņoju, ka kādu dienu viņš izšķirsies no savas sievas un atjās pie manis kā princis baltā zirgā. Bet nebija ne prinča, ne zirga.”
Pieredze no klientiem
Pēc tam turpinājās jaunas un jaunas iepazīšanās. Katrīna klientus atrada internetā. Daži pat esot šaubījušies, vai jaunā meitene ir pilngadīga.
“Desmitiem, simtiem jaunu klientu. Cik viņu kopā ir bijis? Tūkstotis? Pusotrs? Divi tūkstoši? Neviens jau neskaita. Tā jau ir tikai un vienīgi mana dzīve. Man patīk interesēties par intīmām tēmām un uzdot jautājumus. Uzzināt to, kas vīriešiem patīk visvairāk un padarīt viņus laimīgākus.”
