Tagi: satikšanās

  • Mans sliktākais randiņš: es biju tik nobijusies, ka bija jāizmanto vardarbība

    Mans sliktākais randiņš: es biju tik nobijusies, ka bija jāizmanto vardarbība

    Teorētiski, jo vairāk randiņos dodies, jo lielāka iespēja, ka atradīsi sev īsto cilvēku, taču tajā pašā laikā, jo lielāka iespēja, ka satiksi dīvainus, garlaicīgus vai agresīvus tipus, kuri sākumā līdzinās pilnīgi normāliem vīriešiem. Vienu tādu satiku (līdz šim biedējošākais randiņš, kas man ir bijis), un ticu, ka neaizmirsīšu to visu mūžu. Atceroties to arī tagad, uzliesmo adrenalīns un sāk trīcēt rokas.

    Es tajā laikā viesojos Londonā un gribēju izpētīt svešas valsts tirgu. Izmantojot mūsdienu iepazīšanās lietotnes, to paveikt var ātri. Likās simpātisks, rakstīja bez kļūdām, kas ir liels pluss, raiti izklāstīja savas domas, tāpēc ilgi negaidot vienojāmies satikties pie alus kausa. Kad Dariuss jautāja – “dzersim alkoholu, vai man braukt ar motociklu?”, nodomāju, ka tas ir nekas vairāk kā mēģinājums izskatīties foršam.

    Tādas lielpilsētas kā Londona centrā uz randiņiem neviens nebrauc ar motocikliem, jo ​tos nav kur novietot, un vienkārši uz ielas atstāt nedrīkst. Policisti ne vien braukā apkārt, bet arī jāj ar zirgiem. Cita lieta, tikšanās mērķis ir iedzert alu, tad kāda velna pēc jautāt “dzersim alkoholu”? Ak, ja es toreiz būtu sapratusi, ka šis mājiens bija tikai pirmais ieskats vīrietī paslēptā briesmoņa ūsās. Bet par to vēlāk.

    Viņš nāca uzvalkā, tieši no darba. Ļoti jauks un sakopts, nekas neparasts cilvēkam, kas strādā birojā Londonā. Dīvaināks bija ofisa durvju “čips”, kas karājās viņam kaklā. Uz tā bija pasaules līmeņa datortehnoloģiju korporācijas logotips (starp citu, visu vakaru viņš to nenovilka). Jā, jūs teiksiet, tādā pilsētā cilvēki steidzas, tik daudzi ar tām kartēm kaklā ielec metro un skrien mājās, lai tikai ātrāk tiktu cauri sasvīdušu cilvēku drūzmai, klausoties metro diktora “mind the gap”, un lai ātrāk varētu iekrist siltā gultiņā.

    Bet vai tiešām, ejot uz randiņu, jūs nenoņemtu šo darba atribūtu, piemēram, santehniķis noņem instrumentu jostu, viesmīlis noņem vārda karti vai būvstrādnieks izslēdz urbi…

    Nē, jūs to neņemtu nost, ja jūs vēlētos parādīt savu vērtību darba tirgū un savus sasniegumus. Nē, jūs to neņemtu nost, jo citādi, kā cilvēki zinās, ka jūs esat mežonīgi nereāls un gudrs, un cita starpā arī liels pelnītājs? Es reiz pazinu biroja apkopēju, kas strādāja Londonas slavenas firmas biroju kompleksā, kura mēdza iet uz darbu un no darba oficiālā uzvalkā un vienmēr, VIENMĒR viņas kaklā bija šī logo karte. Kad jautāju, kāpēc viņa tā ģērbjas, viņa pat nevilcinoties atbildēja, “lai cilvēki pilsētā un metro domā, ka esmu biroja darbiniece un zina, kuras firmas, lai viņi mani vairāk ciena.”

    Līdzīgi kā emigranti, kuri atgriežas Dobelē, ģērbušies slavenu zīmolu drēbēs, kam pa visu krūti, kāju vai dibenu mirdz gigantisks firmas logo. Mans randiņa biedrs droši vien arī gribēja, lai es viņu vairāk cienu, kad pirmo reizi viņu ieraudzīju.

    Puisis izvēlējās ļoti šiku vietu, restorānu pašā pilsētas centrā ar skaistākajām lustrām, kas karājās no griestiem, romantisku pustumsu un pieklājīgiem viesmīļiem. Kā vienmēr, pirmajā randiņā es sēdēju iepretim jaunajai paziņai, lai būtu vieglāk sarunāties, nevajadzētu grozīt galvu un lai nevajadzētu saskarties ar pleciem vai kājām ar kādu, kuru tikko esi saticis. Piesardzības pasākums, kas vēlāk tajā pašā vakarā ieguva lielu nozīmi.

    Pasūtījām alu un sākām randiņu. Sākumā bija interesanti, Dariuss runāja par savu darbu milzīgā kompānijā, es klausījos ar izbrīnu, jo līdz tam man nekad nebija nācies komunicēt ar kādu “no iekšpuses”. Es nezināju, kā darbojas šādas korporācijas, tāpēc jautāju, lai gan viņš man teica, neprasot. Pēc krietnas stundas un pusotras pintes alus man apnika klausīties un domās sāku plānot savu rītdienu, cerot, ka kādā brīdī viņš apklusīs vai varbūt kaut ko par mani pajautās. Kad viņš kaut ko pieminēja par ceļošanu, es pārtraucu plānošanu un klausījos.

    “Es braucu tikai uz citiem kontinentiem, jo ​​kāda jēga Eiropā – viss jau redzēts, un visur pilns ar tūristiem, man labāk patīk dārgāk, bet bez tūristiem”, viņš teica. Es jutos neērti, it kā tobrīd es būtu “tā tūriste”, kuras tuvumā viņam nepatīk atrasties.

    Pirms es paguvu beigt pirmo alus glāzi, Dariuss bija pusceļā otrajai un turpināja savu runu par saviem ceļojumiem, pamazām piesātinot tos ar erotiskām seksa tūrisma detaļām: “Man visvairāk patika Austrālija, kādi augumi, kādas tur sievietes! Viss maigs un elastīgs. Austrālijas sievietes ir ļoti elastīgas un pieejamas. Pietiek parunāties pludmalē, pasniegt kokteili, uzmest lidojošo šķīvīti, un vakarā es ar pirkstiem skrienu pār viņas augšstilbiem, lēnām atklājot to mazo balto laukumu, kas zem bikini neiedeg. Vai esi kādreiz izmēģinājusi pozu, kad veic tiltiņu?”.

    Izstāstījis par kādas Šaronas un viņas draudzenes Alises “uzstāšanos” greznas viesnīcas peldbaseinā un pēc tam viņa istabiņā, Dariuss jautāja, vai viņš nevarētu apsēsties man blakus. Es atteicos, jo man jau sāka nepatikt virziens, kurā vakara saruna pagriezusies, un aizbildinājos ar to, ka man ērtāk runāt, sēžot šādi (gribēju piebilst – “klausīties un pētīt savus nagus, tu antisociālā padauza”, bet es atturējos). Un viņš turpināja uzskaitīt savas uzvaras.

    Izrādās, ka viens no viņa vaļaspriekiem ir izmēģināt seksu ar dažādu rasu, tautību un reliģiju sievietēm un pēc tam apspriest to ar saviem draugiem (un, protams, arī citām sievietēm, kuras viņš redz pirmo reizi).

    Es nevaru izskaidrot, kāpēc es neaizgāju pēc pirmā detalizētā seksa ainas apraksta. Sēdēju sastingusi kā ledus bluķis, klausījos un nevarēju, vienkārši nespēju noticēt tam, ko ar ausīm dzirdu šajā skaistajā vietā no šī vietējā tautieša lūpām.

    “Ar afrikānietēm bija ļoti interesanti, es mēģināju ar vienu no Nigērijas un otru no Kenijas. Nigēriete Kiša bija trakāka un tik aktīva, glāstīja, smējās, lēkāja, gandrīz salauza gultu. Bet no Kenijas – vairāk ļāvās un labāk sūkāja. Tagad es gribētu pamēģināt ar ķīniešu meiteni, viņas ir tik mazas, lai tur labi slīdētu,” viņš teica un stāstīja, raksturojot dažādās tautības. Viņš īpaši uzsvēra krievu sieviešu seksuālo agresiju un Baltijas meiteņu pasivitāti, sakot, “kā baļķis gultā”.

    Manā galvā sāka šaut visi drošinātāji, atcerējos dokumentālās filmas par sērijveida izvarotājiem, tikai daži no tiem tik sīki atceras katru upuri. Kamēr galvā griezu Džozefa Makkana, Teda Bandija un citu izvarotāju biogrāfijas, Dariuss pēkšņi apsēdās man blakus. Es virzījos tālāk, viņš tuvāk. Es vēl tālāk. Viņš mēģināja mani apskaut, es satvēru viņa roku. “Nepieskaries! Es gribu doties, es paprasīšu rēķinu,” gribēju celties, bet attapos iespiesta stūrī. Nu nav jau kur atkāpties, vajag kaut kā smuki iziet no situācijas un pēc iespējas ātrāk un tālāk bēgt no tā aizdomīgā ķēma. Labi, ka vismaz esam publiskā vietā, nodomāju. Es paskatījos apkārt. Netālu stāvēja apsargs, tāpēc panikai nebija pamata, ja kas, palīdzība bija tieši tepat.

    “Nē, varbūt mums vēl nevajadzētu iet, parunāsim,” vīrietis nomurmināja, vienlaikus uzliekot roku man uz augšstilba. “Es tev teicu, lai beidz pieskarties,” es atcirtu. Viņš atrāvās, bet kad es paņēmu maku, viņš satvēra manu galvu un mēģināja mani noskūpstīt. Ar roku grūdu viņa seju prom no sevis, bet viņš nepakustējās un mēģināja iebāzt mēli manā mutē. Tajā brīdī ar visu ķermeni jutu vajadzību aizstāvēties.

    Atcerējos skolas biedra doto padomu, ko darīt, ja tevi kāds mēģina noskūpstīt, kad tu negribi un kad nevari tikt prom. Iekost. Jebkur. Stipri, ātri un sāpīgi. No zila gaisa šāds vīrietis atlaidīs rokas, un tev būs iespēja atkāpties, pirms saņemsi sitienu, jo ļoti iespējams, ka tā varētu būt viņa pirmā reakcija.

    Un es kodu. Vietā, kas ir vistuvāk sejai – viņa lūpā. Cauri tai. Tā, it kā auskars būtu ievietots. Mani augšējie un apakšējie zobi atsitās viens pret otru. Dariuss acumirklī atkāpās, pielēca kājās, un ar izplestām acīm skatījās uz mani, pieskārās savai lūpai, no kuras tecēja asinis. “Es tev vairākas reizes teicu – nē,” es centos izmantot savu skarbo balsi, bet mana balss trīcēja tāpat kā manas rokas un viss ķermenis. “Tu tak neesi vesela, tu man pārkodi lūpu! TU PĀRKODI!” viņš kliedza, smērējot zodu ar pilošajām asinīm.

    Mans jaunais paziņa vēl nedaudz minstinājās un izskrēja ārā. Pie galda pienāca apsargs un pieklājīgā britu valodā pajautāja vai viss kārtībā, jo jebkurš saprastu, ka kaut kas nav labi. Patīkams viesmīlis atnesa pēdējo vīrieša pasūtīto alu un rēķinu.

    Es nevarēju paiet, mani ceļi joprojām drebēja un rokas trīcēja. Es apsēdos. Izdzēru Dariusam atnesto alu, samaksāju rēķinu un, ejot uz metro, domāju, cik labi, ka tikāmies tik publiskā vietā un pamanīju viņa uzvedības “sarkanos karogus”, kas liecināja par gaidāmajām nepatikšanām.

    Un atgādinājums sev un citiem – ja randiņa laikā jūties neērti, labāk doties prom agrāk nekā vēlāk.

  • Un kāds ir bijis tavs sliktākais randiņš? Pieredzes stāsti

    Un kāds ir bijis tavs sliktākais randiņš? Pieredzes stāsti

    Iepazīšanās vietnes un lietotnes (piemēram, Tinder) mūsdienās ir ļoti populāras – ar to palīdzību mēs cenšamies atrast savas dzīves lielo mīlestību, nepieliekot lielas pūles un neizejot pat ārpus mājas. Protams, ne vienam vien šādā veidā izdodas atrast sev tīkamu personu, ar kuru kopā doties uz satikšanos. Bet kurš gan var zināt, vai šis randiņš izdosies? Vairāki cilvēki piekrita dalīties savā pieredzē par to, kā izvērtās viņu sliktākais randiņš pēc iepazīšanās tiešsaistē.

    Jūlija, 34 gadi

    Bija silta vasara, tāpēc mēs ar puisi vienkārši pastaigājāmies pa pilsētu. Noskaņojumam paņēmām pudeli alkohola. Viss bija pat diezgan mīļi un jautri, tikai man bija nedaudz auksti. Viņš uzmeta man uz pleciem vējjaku, un tālāk mēs devāmies cauri parkam. Mēs jau bijām diezgan daudz iedzēruši un man kļuva grūti domāt. Es gribēju aiziet uz tualeti. Mans kavalieris pieklājīgi palika mani gaidīt, sēdēdams uz soliņa. Es aizgāju un… pilnībā par viņu aizmirsu!

    Nākamajā rītā es pamodos savā gultā. Man nenormāli sāpēja galva. Lēnām sāka ataust vakardienas atmiņas. Atcerējos, ka biju runājusi ar kādu vīrieti… Un pēkšņi koridorā ieraudzīju viņa jaku! Man nekad nav bijis tik liels kauns. Es aizbēgu no puiša un nozagu viņa jaku! Ko viņš par mani domāja? Vismaz kabatās nebija ne atslēgu, ne dokumentu. Tikai pāris monētas…

    Amanda, 24 gadi

    Reiz man bija iespēja doties uz randiņu ar puisi, kura profilā nebija viņa foto. Protams realitāte atšķīrās no gaišajām cerībām. Nekad agrāk nebiju bijusi šādā situācijā, tāpēc nodomāju uzreiz nedoties prom. Sarunas gaitā pāris reizes nācās pieminēt to, ka man ir brālis. Vienā brīdī viņš nolēma uz mani atstāt iespaidu un sāka zīlēt, skatoties manā plaukstā. Rezultātā ar ārkārtīgi gudru un nopietnu skatienu viņš teica: “Tātad, es skaidri redzu, ka tu neesi vienīgais bērns ģimenē.” Sākumā domāju, ka viņš joko, bet nē…

    Неудачные свидания после знакомства в интернете: 5 историй

    Aleksandra, 25 gadi

    Man patīk noslēpumaini puiši, taču šādi puiši mēdz būt garīgi nestabili. Es satiku vienu tādu iepazīšanās lietotnē. Fotogrāfijā puisis bija izskatīgs: gari melni mati, saulesbrilles, skaists augums. Mēs satikāmies un principā izskats atbilda manām cerībām, bet viņa uzvedība bija apkaunojoša – tā vietā, lai pateiktu ‘sveika’, viņš man veltīja stiklainu skatienu. Kad es teicu, ka viņš ir dīvains, puisis bija patiesi pārsteigts.

    Beigu beigās devāmies pastaigā pa parku. Visas tikšanās laikā viņš man stāstīja dažādas sazvērestības teorijas un ik pa brīdim mēģināja neveikli apskaut vai pieskarties manai rokai. Es jutos ārkārtīgi neērti, un slepus uzrakstīju ziņu draudzenei, lūdzot palīdzību. Viņa piezvanīja, un mēs atdarinājām filmās redzamo ainiņu: “Ak, nē! Manai draudzenei ir ārkārtas situācija, man jāsteidzas palīgā!”

    Puisis mani pavadīja līdz transportam. Un pēkšņi viņš sāka runāt par patriarhālām vērtībām: viņš man skaidroja, ka visas sievietes tikai provocē vīriešus (arī es, jo atnācu uz tikšanos garos svārkos), šķiršanās esot jāaizliedz, un laulībā palaist roku pret sievieti nemaz neesot tik slikti. Saruna beidzās ar paceltām balsīm brīdī, kad ielēcu vilciena vagonā.

    Vakarā no viņa atnāca ziņa: “Kad tiksimies nākamreiz?” Es pieklājīgi atteicos, uz ko saņēmu atbildi: “Jā, protams, tas ir tāpēc, ka man nav mašīnas, bet atbraucu ar autobusu un aizvedu tevi uz parku, nevis uz restorānu…” Jā, tas, protams, bija galvenais…

    Mihails, 30 gadi

    Reiz es iepazīšanās vietnē satiktu meiteni un aizvedu viņu uz savu iecienītāko muzeju. Mana izredzētā bija sešus gadus jaunāka par mani. Kāpēc muzejs? Es mīlu mākslu un cerēju būt oriģināls, jo randiņus tādā vecumā parasti pavada kafejnīcās vai bāros.

    Muzejā tika izstādītas mākslinieka Nikolaja Ge gleznas. Kad meitene to dzirdēja, viņa jautāja: “Ko? Kāds Ge?” un sāka smieties. Pilnā balsī. Tā, ka viss muzejs skanēja. Tad es sapratu, ka viņa vēl ir bērns, un man nebija laika gaidīt, kamēr viņa izaugs. Nopirku viņai saldējumu un atvadījāmies.

    Irēna, 27 gadi

    Šis randiņš nebija īpaši plānots. Ilgu laiku nebiju izmantojusi iepazīšanās lietotni, bet tā bija manā telefonā. Vienu dienu pienāca ziņa: “Tiekamies tagad un tūlīt?” Noskaņojums tajā brīdī bija visai drūms, un cerībā uz labāku garastāvokli, es piekritu.

    Mēs satikāmies kafejnīcā un labi pavadījām laiku, lai gan, godīgi sakot, es uzreiz jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Bet būtībā nebija par ko sūdzēties, tāpēc es piekritu otrajam randiņam. Šoreiz viņš mani aizveda uz kino, nopirka popkornu un latte. Un tad viņš mani izvizināja pa naksnīgo pilsētu. Viss bija pieklājīgi un jauki, bet es vienkārši jutu, ka nav tās dzirkstelītes. Atgriežoties mājās, uzrakstīju viņam vēstuli, kurā godīgi atzinos, ka vairs tikties nevēlos. Uz ko saņēmu ziņu: “Tā nedrīkst! Kas par tevi maksā, tas ar tevi dejo!” un vēl kaudzi apvainojumu. Šokā es aizskaitīju viņam naudu par kino biļeti un popkornu un nobloķēju viņu.