Vēsture  
1
367

Prostitūcija padomju laikos. Lasāmgabals

PSRS svētīgi ticēja un mēģināja pārliecināt arī visus citus, ka tā ir vistikumiskākā „valsts” pasaulē un ka tajā nav prostitūcijas. Protams, ka tā nav patiesība, bet augstākās kvalitātes pupu mizas. PSRS laikā bija ielas meitas, tāpat kā jebkurā citā pasaules nostūrī. Tā taču ir vissenākā profesija, un arī PSRS tā eksistēja, bet it kā pagrīdē. Pēc būtības, situācija PSRS ar naktstauriņiem bija līdzīga situācijai ar „spekulantiem”, proti, šie cilvēki apmierināja tās pašas vajadzības un sniedza tos pašus pakalpojumus, kas bija brīvi pieejami „pūstošajos Rietumos”, tikai PSRS to bija izdarīt daudz sarežģītāk un mazāk droši.


Ja reiz PSRS nebija prieka meiču, tad kādā veidā vēl tālajā 1956.gadā PSRS tiesībsargājošās institūcijas bija sastādījušas vienu ļoti interesantu dokumentu, kurā ‘komuņagu operaķivņiki’ bija uzskaitījuši un savākuši ziņas par kaut kādām 600 žoga vāverītēm, kuras grauza riekstus un čiekurus tā laika Ļeņingradā (tās ir tikai tās palaistuvītes, kuras izdevās uzskaitīt operatīvo pasākumu laikā). Toreiz tika konstatēts, ka nekautrīgās dāmas savus klientus copēja dzelzceļa stacijās, pilsētas parkos, dārgos restorānos un kafejnīcās.

Vietas, cenas un neesošie likumi

Izmeklēšanas laikā Ļeņingradas izmeklētāji noskaidroja, ka padomju prostitūtu darba process ar neko neatšķīrās no prostitūtu darba procesa citās valstīs, proti, meitieši aicināja klientus pie sevis uz mājām vai uz kādu jau laikus sagatavotu pritonu, parasti, tas notika kādas vecas babuškas dzīvoklī, arī babuļai no tā visa kaut kas atlēca. Vēl bija iespējams sarunāt kniebienu taksometrā (ar šoferi viss tika saskaņots, tāpēc tas uz attiecīgo brīdi pazuda), vai kādā klusā kāpņutelpā, uz trepēm, vai pamestā pagalmā (tādu Ļeņingradā netrūka tajā laikā).

Naktstauriņa cena piecdesmitajos gados svārstījās no 25 līdz 100 rubļiem, kas būtu tikai 2,5 līdz 10 rubļi pēc 1961.gada naudas reformas. Pudele šņabja PSRS pirms militārās intervences Afganistānā maksāja 2,87 rubļi, bet labas pusdienas – aptuveni rubli, tāpēc paši rēķiniet, vai tas bija maz vai daudz.

Pats interesantākais visā šajā stāstā ir tas, ka atšķirībā no spekulantiem, kurus reāli bāza cietumos par spekulēšanu, ielas meitas PSRS de jure neeksistēja, tāpēc arī PSRS krimināllikumā nebija īpaša panta par nodarbošanos ar prostitūciju. Neskatoties uz to, ielenes tika sauktas pie administratīvās un kriminālatbildības par citiem blakus pārkāpumiem, piemēram, par pļēgurošanu, par skaļu uzvešanos, par sīko huligānismu utml. Kopumā situācija īpaši neatšķīrās no situācijas citās PSRS parasto cilvēku sadzīves sfērās. Attiecībā uz prieka meitām eksistēja viens princips – „pakaļa ir, bet vārda nav”.

Ar mērķi saukt nabaga ielas meitas pie atbildības par paveiktajiem blakus pārkāpumiem, ik pa laikam tika organizētas un veiktas šo sieviešu kampaņveida tvarstīšanas pa pilsētu ielām. Ar to nodarbojās ne tikai miliči, bet arī visādas „brīvprātīgo kārtībnieku vienības”, komjaunatnes vienības un milicijas atbalsta brigādes.

Bieži arī padomju mākslas kinofilmās var redzēt pikantas ainas ar ielenēm milicijas iecirkņos. Sanāk, ka prostitūtas milicijas papīros un Savoka mākslas filmās ir, bet komunistiskajā realitātē nekad nebija?

Elitārās ielas meitas

Savukārt 20.gadsimta septiņdesmito gadu sākumā sākās interesants posms padomju prieka meiču dzīvēs. Saskaņā ar kriminoloģijas izmeklēšanu rezultātiem, tajos gados parādījās tā saukto „elitāro m@uku” šķirne. Šīs dāmas pavēra kājas un darīja citas brīnumlietas tikai par valūtu. Tāpat kā gadījumā ar spekulantiem, arī šeit darbojās vesela infrastruktūra, ieskaitot viesnīcu vadību, kas nodrošināja darba vidi, restorānu vadību, kas uzņēmās atbildību par laicīgu galdiņu rezervēšanu ielas meitas un klienta vajadzībām. Par to, protams, visi iesaistītie saņēma daļu no ielas meitas ienākumiem.

Tai pašā laikā arī KGB saprata, ka no šīs situācijas var gūt savu labumu, tāpēc vairums šo „elitāro m@uku”, kas apkalpoja ārzemniekus, kļuva par KGB aģentēm. Viņas saņēma dažādus uzdevumus, piemēram, izspiest no klienta informāciju, izsekot kādu, nofotografēt kādu, uztaisīt dokumentu fotokopijas utml., vai vienkārši savākt kompromitējošu informāciju par kādu personu/klientu.

Šī sadarbības starp „elitārajām m@ukām” un KGB jo īpaši cieši strādāja dažu pasaules mēroga pasākumu laikā, kas tika rīkoti PSRS, piemēram, 1980.gada olimpiādes laikā. Olimpiādes laikā savervētās ielenes strādāja Maskavas viesnīcās Rossija, Metropoļ, Inturist un Belgrad, kā arī Kijevas viesnīcā Rusj. Cik zināms, uz olimpiādes laiku no Kijevas tika izvestas visas parastās ielas meitas, atstājot tikai „elitārās čekistu m@ukas”, tādējādi nodrošinot viņām īpašu iespēju tikt pie ārvalstu klientiem, kurus apstrādāt kā nākas.

Hierarhija, kas saglabājusies līdz mūsdienām

Šajā PSRS elitāro ielas meitu biznesā pastāvēja arī sava hierarhija. Tā parādījās tieši padomju laikos un kopš PSRS sabrukuma tā nav īpaši mainījusies. Pašā augšā atrodas elitārās meitenes, kas strādāja tikai par valūtu dārgās viesnīcās. Tad nāk zemāka ranga parastās, kas turpināja atdoties par koka rubļiem, atrodot klientus bieži vien kafejnīcās, restorānos un tamlīdzīgās vietās, pēc tam sniedzot pakalpojumus kādā pritonā. Atšķirībā no elitārajām, parastās ar to nodarbojās, lai tikai piepelnītos ārpus darba rūpnīcās un kolhozos.

Pašā zemākajā pērkamo sieviešu kastā atradās tās ielas meitas, kuras tik tiešām strādāja uz ielas, dzelzceļa stacijās un uz šosejām, viņu klienti parasti bija fūru vadītāji un pārējie šoferīši. Starp zemākās kastas pārstāvēm bija visvairāk slimo seksa strādnieču ar STS, turklāt daudzas no viņām tika krimināli sodītas par klientu indēšanu ar klofelīnu un par sadarbošanos ar zagļiem, tiem nododot vērtīgu informāciju par klientiem to aptīrīšanas nolūkā.

Sākot ar perestroikas sākumu, astoņdesmito gadu beigās, ielas meitas sāka strādāt daudz drošāk un atklātāk, nereti savā ziņā liekot vienkāršajiem padomju pilsoņiem un pat miličiem kaut vai mirt nost no skaudības.

Lūk, atmiņas par tā laika notikumiem no kāda interneta foruma, „Laikā no 1983. līdz 1989. gadam viens kniebiens ar elitārās klases m@uku maksāja 50 USD, visa nakts – 200 līdz 300 USD… bet tās bija augstākās klases vāverītes. Meičas bija pa pirmo klasi, augstākā izglītība, svešvalodu zināšanas un viņas visas bija uzskaitē.”

Lūk, atmiņas par klasi zemākām parastajām ielenēm, „Klienti parasti nenāca ciemos ar tukšām rokām pie šīm sievietēm. Tad strādniekiem pietika naudas ne tikai, lai samaksātu par vienkāršu seksu, bet arī par atmosfēru. Tas tikai mūsdienās – strādniekam ir tikai vēlēšanās vienkārši nogrūsties pāris reizes un viss…”

Tai pašā laikā, sākoties perestroikai, daudzi žurnālisti atļāvās publicēt neskaitāmus rakstus par prostitūciju PSRS, no kuriem varēja uzzināt daudz ko interesantu:

Raksts oriģināli ir publicēts vatastan.com

1 komentārs

0/ 0

Lasītākie

Vēsture  
0
1419
18. GADSIMTA ceļvedis seksa pozās
Fantāzijas  Aktualitātes  Vēsture  
2
1008
Hentai – japāņu multfilmas pieaugušajiem
Vēsture  
0
910
Kā aizsākās pornogrāfija? Kino, foto, glezniecība
Vēsture  
4
675
10 pasaules rekordi seksā

Komentētākie

Aktualitātes  Vēsture  
5
274
Feromoni – mīlestības smaržu noslēpumi un iedarbība
Padomi  Aktualitātes  Vēsture  
4
445
Pornogrāfija: par vai pret?
Vēsture  
4
675
10 pasaules rekordi seksā
Vēsture  
4
269
Playboy – starp daiļliteratūru un kailajām krūtīm

Visbiežāk kopīgotie

Vēsture  
0
910
Kā aizsākās pornogrāfija? Kino, foto, glezniecība
Vēsture  
1
367
Prostitūcija padomju laikos. Lasāmgabals
Vēsture  
2
340
Sekss un ar to saistītās preces PSRS laikā
Vēsture  
2
341
Astoņdesmito gadu franču erotika