Tagi: nevainīgs

  • Kāpēc viņš 40 gadu vecumā joprojām ir nevainīgs? Reāli stāsti

    Kāpēc viņš 40 gadu vecumā joprojām ir nevainīgs? Reāli stāsti

    Kas gan slikts ir tajā, ka pirmajai seksa pieredzei vēlies sagaidīt savu īsto un vienīgo? Katrs no mums ir atšķirīgs un katram var būt savi iemesli, tāpēc šoreiz ieskatīsimies Reddit lietotāju personīgajos stāstos par to, kāpēc katrs no viņiem savos četrdesmit vēl ir nevainīgs.”

    Laimīgās beigas

    “Es zaudēju nevainību 40 gadu vecumā. Dzīves laikā bija vairākas iespējas, bet toreiz es tās neizmantoju. Meitenes nāca un flirtēja ar mani, bet es vienkārši sastingu un mans prāts aptumšojās. Esmu ļoti kautrīgs un kluss. Dažreiz domāju, ka man ir autisms, bet man nekad tas nav diagnosticēts. Es vienmēr domāju, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, un es zināju, ka neesmu “normāls”. Es arī nedzēru daudz un neballējos.

    Kādu vakaru es uzaicināju pie sevis kolēģi noskatīties filmu. Viņa arī bija ļoti klusa un kautrīga. Es ļāvu viņai uzņemties vadību un ļāvu tam notikt. Tas bija pirms 2 gadiem, un tagad mēs esam saderinājušies.”

    Nevar

    “Es pazīstu vienu puisi, kuram ir mikro dzimumloceklis un kurš fiziski nespēj nodarboties ar seksu. Žēl arī tāpēc, ka viņš ir izskatīgs un smieklīgs, satiekas ar daudzām meitenēm, utt. Pilnīgi normāls. Zinu, ka viņš ir jaunava tikai tāpēc, ka viņš man to atzina, kad bija piedzēries. Viņam ir gandrīz 40.”

    Skumji

    “Es pazīstu kādu, kurš nekad nav pat skūpstījis meiteni. Viņam ir sociālā trauksme. Turklāt viņš ir ieķēries meitenē, ko satika pirms 15 gadiem, un kura pat nekad nav interesējusies par viņu. Es redzēju, kā reiz bārā pie viņa pienāca glīta meitene, un viņš gandrīz izlēca no ādas. Viņam tas likās kaut kas nepieņemams.”

    Sociālā stigma

    “Man ir 42.

    Mana līdzšinējā dzīve kaut kādā ziņā iedalās trīs laika periodos. Vecums 17-25: es uzaicināju uz satikšanos dažas meitenes/sievietes. Viņas visas vienkārši teica nē (izņemot vienu). Vēlākos gados es viņām sāku jautāt, kāpēc viņas atsaka, un viņas pārsvarā atbildēja “jo tu esi tu”. Līdz viena no viņām man sīkāk paskaidroja, ko nozīmē “jo tu esi tu”, un es padevos. Es ierakos studijās, pētīju visu, kas mani interesēja, un vienkārši DAUDZ lasīju.

    Vecums 25-32: es vienkārši nemēģināju. Turpināju mācīties. Protams, bija sievietes, kuras es labprāt uzaicinātu (bija pat viena, kuru uzaicināju, bet pats par sevi saprotams, viņa teica “nē”), bet es joprojām “biju es”, un viņas tāpat būtu teikušas nē. No 28 līdz 30 gadiem man bija ļoti prasīgs darbs, kas no manis izsmēla visu. 30 gados sāku iet uz sporta zāli.

    32 gadus vecums: no 30 līdz 32 gadiem es zaudēju 44 kilogramus svara. Sāku nodarboties ar jogu un skriešanu. Es pamanīju, ka sievietes uz mani skatās, bet biju pārliecināts, ka viņas mani neuzskata par pievilcīgu, ka es tikai to iztēlojos. Kopš tā laika mana treniņu rutīna ir mazinājusies, un esmu pieņēmies nedaudz svarā, bet, par laimi, vairāk muskuļu nekā tauku.

    20 gadu vecumā es uzzināju, ka man ir tāds personības tips, kura dēļ mani ir grūti iepazīties, kas nozīmē, ka iepazīšanās ir īpaši sarežģīta. Tajā laikā es domāju, ka esmu labi funkcionējošs autists. Man ir daudzas (bet ne visas) tā iezīmes. Es nekad neesmu spējis labi socializēties, tāpēc man tik ļoti neveicas ar randiņiem. Apmēram pēdējo 5 gadu laikā es sāku domāt, vai man autisma vietā ir sociālā trauksme vai varbūt bonusā tam. Un visu šo laiku esmu strādājis pa naktīm, kas rada vēl lielākas grūtības randiņu ziņā. Man ir radies priekšstats, ka esmu puslīdz labs, bet es nevēlos kādai būt “pēdējā iespēja”. Man labāk patiktu sieviete, kura vēlas būt kopā ar mani, nevis ir kopā ar mani tika, lai būtu attiecībās. Es arī domāju, ka nebūtu godīgi apgrūtināt sievieti ar manām “vājībām”, kuras esmu ieguvis gadu gaitā. Arī sociālā stigmatizācija, kas saistīta ar 40 gadu vecumu un to, ka pat neesmu bijis uz randiņiem, pati par sevi šķiet šķērslis.”

    Jaukākais cilvēks pasaulē

    “Ir kāds puisis, kurš strādā veikalā netālu no manas dzīvesvietas. Viņam ir jābūt vismaz 40, un viņš ir viens no jaukākajiem cilvēkiem, ko es jebkad esmu saticis uz šīs planētas. Gandrīz visi mani draugi un es ejam iepirkties tieši tur, jo mums tik ļoti patīk šis cilvēks. Kādu dienu mēs sākām runāt, un viņš man atklāja, ka nekad nav nodarbojies ar seksu, viņam nekad nav bijis draudzenes un viņš nekad nav ēdis gaļu visā savas dzīves laikā. (Diezgan skaidri, ka tas ir reliģisku iemeslu dēļ, bet es nejautāju). Tomēr viņš izstaro pozitīvismu un patiesi rūpējas par katru satikto cilvēku. Tas tikai parāda to, ka sekss un partnera atrašana nav svarīgi, lai dzīvotu brīnišķīgu dzīvi.”

    Atturība

    “Es esmu uzaudzis reliģiskā ģimenē, tāpēc man mācīja gaidīt līdz laulībām. Man bija daudz puišu, bet es ar viņiem negulēju sava atturības zvēresta dēļ. Es nēsāju savu solījumu gredzenu, līdz 30 gadu vecumā apprecējos. Es apprecējos ar savu labāko draugu un dvēseles radinieku. Viņš man teica, ka viņam ir problēmas ar gultas lietām, un viņam nekad nav bijusi draudzene, bet es naivi cerēju, ka tad, kad būsim kopā un kaili, viss būs kārtībā.

    Izrādās, es kļūdījos – viņš bija pilnīgi impotents. Es nolēmu, ka apprecējos ar viņu tāpēc, ka mīlu viņu, nevis seksa dēļ, tāpēc viss bija labi. Mēs sākām runāt ar ārstiem, lai noskaidrotu, vai to var labot, bet tad viņš guva briesmīgu smadzeņu traumu. Tagad mans vīrs ir paralizēts un ar daudzām veselības problēmām. Dīvaini ir tas, ka pēc smadzeņu traumas viņam atgriezās erekcija. Taču viņam paralīzes dēļ sāp tik ļoti, ka mēs tāpat nevaram to darīt. Te nu es esmu – gandrīz 40 gadus veca, precēta, nevainīga sieviete, kas rūpējas par savu paralizēto vīru, un es nezinu, kāda būs mana nākotne.”

    Pārāk fokusējies

    “Es strādāju kopā ar vienu tādu. Viņam ir 45 gadi, varbūt tuvojas 50. Viņš ir dīvains, skops vīrietis, kurš strādā pārāk smagi, un krāj visu savu naudu. Bet viņš ir diezgan sabiedrisks, es zinu, ka viņš to vēlas, bet viņš ir pārāk koncentrējies uz darbu, lai tas patiešām notiktu.”

    Nepieejamais

    Daži no mums ir vienkārši neglīti gan pēc izskata, gan pēc personības. Nav nepieciešams šņukstošais stāsts vai garš skaidrojums. Gadiem ilga intensīva sociālā noraidīšana un depresija nepalīdz, taču tie nav galvenie iemesli. Daži cilvēki ir vienkārši nepieejami pēc savas būtības.”

  • Anonīms stāsts: “Man ir 28 gadi un es esmu nevainīga”

    Anonīms stāsts: “Man ir 28 gadi un es esmu nevainīga”

    “Labdien! Vēršos pēc padoma – esmu sevi iegrūdusi tik stulbā situācijā, ka vairs nezinu kā no tās izkļūt. Tam var būt grūti noticēt, bet man ir 28 gadi un es joprojām esmu “nevainīga”. Nē, es visus šos gadus neesmu dzīvojusi zem akmens, es nepiederu nevienai reliģiskai sektai, un, ja neskaita šo faktu, manī būtu grūti atrast kaut ko tādu, kas liktu domāt, ka esmu dīvaina.”

    Dzīvē daudz panākumu

    “Pēc sabiedrības standartiem es esmu pat pārāk normāla. Skolā mācījos ļoti labi, mācījos arī mūzikas skolā, visus eksāmenus nokārtoju izcili, vecākiem ar mani nekad nebija nekādu problēmu. Vēlāk iestājos augstskolā, specialitātē, par kuru sapņoju kopš vidusskolas. Jāmācās bija smagi un pacietīgi, jo mācības nebija vieglas. Ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu.

    Kopš augstskolas absolvēšanas nav pagājis daudz laika, bet man jau ir stabila un veiksmīga karjera. Šķiet, ka dzīvē nekā netrūkst, esmu patstāvīga meitene un stabili stāvu uz kājām.”

    Pašrealizācija bija svarīgāka par ballītēm

    “Tomēr es pati nesaprotu, kā man līdz šim nav izdevies izveidot romantiskas attiecības. Mana pieredze seksuālajā ziņā ir pilnīga nulle. Kamēr visi mani draugi skolas pēdējos gados trakoja no hormonu pieplūduma, es gatavojos eksāmeniem un likās, ka man priekš puišiem vienkārši nav laika.

    Vēlāk augstskolas pirmajos kursos no grupas biedriem to tik vien dzirdēju kā stāstus par nebeidzamām ballītēm un projektu darbiem, kas tika rakstīti iepriekšējā naktī, bet es biju pārāk koncentrējusies uz saviem panākumiem, neļaujot sev atpūsties.”

    Tikai dažas draudzenes zina

    “Droši vien varētu domāt, ka esmu neglīta vai nekomunikabla, bet es sevi vērtēju diezgan augstu. Man ir dažas tuvas draudzenes, un tikai viņas zina manu “noslēpumu”.

    Līdz 24 gadiem mierināju sevi, ka nav jāsteidzas tikai tāpēc, ka “visi tā dara”. Vēlāk mani vienkārši sāka mākt kauns par šo faktu. Tiklīdz man parādījās siltākas attiecības ar kādu puisi, kurš man patika, es devos uz pāris randiņiem un flirtēju. Taču kad temats nonāca līdz intīmām attiecībām, es meloju un rīkojos tā, it kā būtu to pieredzējusi. Patiesībā man bija bail un kauns par sevi. Es vēl neesmu tikusi tālāk par skūpstiem un glāstiem.”

    Puisis, kuram patīku, par to pat nenojauš

    “Taču nesen satiku ļoti jauku puisi. Uzreiz sajutām kaut kādu dīvainu saikni. Pirmajā randiņā sarunājāmies pilnīgi brīvi, likās, ka esam pazīstami jau sen. Lielākā bēda ir tā, ka nedomājot sameloju, ka zaudēju nevainību 18 gados (zinu, stulbi). Esam tikušies 3 reizes – man liekas, jo tālāk tas ved, jo mazāka iespēja izbēgt no konfrontācijas.

    Es varētu izvēlēties sev ierasto scenāriju – no zila gaisa izbeigt attiecības, bet man ir apnicis melot sev un citiem. Es jūtu, ka ar viņu viss ir savādāk nekā ar iepriekšējiem puišiem – viņš mani ļoti piesaista, mums ir līdzīgas dzīves vērtības, mūsu raksturi ir vienādi.

    Es gribētu zināt, kā virzīt lietas tālāk? Man ir tāds kauns, ka meloju viņam. Baidos, ka pat tad, ja uzdrošināšos pateikt patiesību, viņš mani pametīs. Vai varbūt man vajadzētu vienkārši mēģināt izlikties, ka esmu teikusi patiesību? Man nav ne jausmas, ko darīt. Man tiešām vajag padomu. Paldies!”

    Jāizvēlas atklātība

    Pirmkārt, svarīgi uzsvērt, ka nav nekā nenormāla, ja 28 gadus vecs jaunietis joprojām nav “pazaudējis nevainību“. Amerikāņu psihoterapeite Reičela Kellere skaidro, ka mūsu sabiedrībā jaunavības stigmatizācija ir ļoti izteikta – cilvēki par to kaunas un ļoti bieži par to melo tāpat kā vēstules autore. Ilgstoša kauna sajūta var sabojāt indivīda psiholoģisko stāvokli, veidojot nepareizu priekšstatu par attiecībām un seksuālo dzīvi.

    Šajā gadījumā var palīdzēt terapija, kas ļaus noskaidrot iemeslus, kāpēc personai ir grūtības izveidot intīmu fizisku kontaktu ar citu personu.

    Atklātība pret puisi šajā situācijā ir īpaši svarīga – tā autorei palīdzēs tikt vaļā no ilgstoši izjustā kauna un būs pirmais solis, lai atpazītu, ka viņa ir mīlestības cienīga, neatkarīgi no tā, vai viņai ir bijis sekss.