Lielākajai daļai cilvēku, iespējams, biežāk nākas redzēt striptīza dejotājas datora ekrānā – filmās, seriālos vai mūzikas klipos – nekā realitātē. Ja vien regulāri neapmeklējat striptīza klubus, protams. Popkultūrai bieži patīk izmantot dažādus elementus un stereotipus no seksa darba nozares, bet to, kāds patiesībā ir darbs striptīza klubā, jums pastāstīšu es.
Ekrānos visbiežāk redzamas burvīgas ainiņas – augstpapēžu kurpes, seksīga apakšveļa, nauda, vilinošas kustības un naivas Lolitas acis. Vai tieši otrādi, starp filmas kadriem un grāmatu rindām klusi tiek uzdoti jautājumi – “Kā tu šeit nonāci?” “Kurā dzīves posmā tev tik ļoti nepaveicās, un tagad tā vietā, lai naktīs mierīgi gulētu, tu izģērbies nepazīstamu cilvēku priekšā?” It kā nebūtu vidusceļa, pelēkās zonas, kurā būtu gan nedaudz spozmes, gan nedaudz skumju. Kā visur!
Darbs striptīza klubā
Man nav traģisku dzīves stāstu vai neatrisinātu bērnības traumu. Jo ilgāks laiks ir pagājis, jo vairāk es šo lēmumu atceros kā pa miglu – dīvainu sakritību un dzīves apstākļu virkni. Tagad, atskatoties atpakaļ, es varu izdomāt vairākus nopietnus iemeslus, taču man ir nojausma, ka neviens no tiem nebūtu pilnīgi pareizs. Es būtībā visu varētu reducēt uz zinātkāri.
Tā pati zinātkāre, ko izraisa kaut kas nezināms un nepieredzēts – jautra sajūsma un kluss lepnums darīt kaut ko tādu, kas ir aizliegts “parastiem” cilvēkiem. Kaut kas tāds, ko citi neuzdrošinātos darīt. (Atgādinu tikai – tas ir aizliegts nevis ar likumu, bet gan morāli.) Taču šīs nepieļaujamās lietas ir kļuvušas par ārkārtīgi svarīgu mācību, par kuru būšu pateicīga savai zinātkārei, iespējams, vēl ilgi.
Seksualitāte un ķermeniskums man šķita muļķīgs
Pretēji tam, ko jūs varētu iedomāties, es nebiju ne ļoti drosmīga, ne pārliecināta par savu seksualitāti, pirms sāku strādāt klubā. Lai jums būtu vieglāk saprast, kādreiz es nespēju izrunāt vārdu “sekss” nesākot ķiķināt, it kā tas būtu kaut kas smieklīgs vai jocīgs. Jebkas, kas ietvēra cilvēka seksualitāti un ķermeniskumu man šķita muļķīgs. Darbs striptīza klubā manī “kaut ko salauza”.
Dienu no dienas es redzēju, ka pat pieauguši vīrieši baidās runāt par tuvību un dažreiz nedaudz kaunējās par to, ka viņi apmeklē striptīza klubu. Daži nodrebēja, ieraugot mūsu kailos ķermeņus. Redzēju arī citas darbinieces – viņu kailos ķermeņus, kas lēnām virpuļo ap stabu, spiežas pie klientiem, kaut ko čukst ausī. Tos pašus augumus redzēju arī pēc pilnas darba nakts vai tad, kad nebija cilvēku – nogurušas un ietinušās halātos, izgāztiem vēderiņiem, mīkstās čībās iespaidīgo augstpapēžu kurpju vietā.
Katru vakaru spogulī redzēju arī savu ķermeni – zaudētos kilogramus, tad uzēstos, tad atkal iekritušu vēderu, seksīgu ķermeni un tādu, uz kuru nemaz nevēlos skatīties, gludi noskūtām kājām un ataugušiem matiņiem. Pastāvīgā, neizbēgamā sava un citu ķermeņu redzēšana visās to formās ir padarījusi seksualitāti par kaut ko pavisam pašsaprotamu.
Laiks pret naudu
Darbs striptīza klubā, man ļāva uzzināt arī par fizisko pieskārienu un robežām. Daudzi cilvēki domā, ka darbs striptīza klubā noteikti ir a priori traumējošs un psiholoģiski nomācošs tikai tāpēc, ka ir jāizrāda patika pret pilnīgi svešiem cilvēkiem, flirtējot ar viņiem un pārdodot viņiem fantāzijas par to, cik brīnišķīgu komunikāciju un laika pavadīšanu viņi varētu iegūt ar mani. Protams, es varētu izstāstīt dažus desmitus stāstu, kas tiešām būtu raksturojami kā seksuāla uzmākšanās, es varētu pastāstīt par klientiem, kuri pēc ieejas maksas samaksāšanas pēkšņi sāk uzvesties tā, it kā būtu samaksājuši par visām dejotājām…
Man šodien svarīgāk ir apzināties, ka tajā, ka divi pieauguši cilvēki apmaiņā pret naudu dod viens otram kompāniju un uzmanību, būtībā nav nekā nepareiza un bīstama. (Protams, ja tiek ievērotas personiskās robežas.) Un patiesībā vieni no neaizmirstamākajiem darba vakariem klubā ir bijuši tie, kuros es sarunājos ar vīriešiem, kuri mani vienkārši ciena, jautā, kādas ir manas robežas un nekad tās nepārkāpj. Šādu īslaicīgu tikšanos dinamikā es ieguvu kaut ko, ko es varētu saukt par šī darba jēgu, lai cik dīvaini tas izklausītos – veltīt savu laiku un enerģiju kādam, kurš ikdienā ko tādu nevar iegūt.
Nosvinēt meitas piedzimšanu striptīza klubā
Galu galā interesantākais, kas vislabāk saglabājas atmiņā, ir dažādi klienti un viņu stāsti. Kad sāku tur strādāt, draugiem jokojot stāstīju, ka no visām tikšanās reizēm ar cilvēkiem varētu sākt rakstīt antropoloģisku pētījumu. Tāpat kā nevajadzētu vadīties pēc stereotipiem par to, kādas meitenes tur strādā, tāpat būtu grūti uzzīmēt priekšstatu par tipisku klientu. No cilvēkiem, kas ierodas uzvalkos, līdz pilsoņiem ar zemiem ienākumiem. No puiša, kurš svin savu astoņpadsmito dzimšanas dienu, līdz igauņu uzņēmējam, kurš piedāvā viņam nākamajā dienā sastādīt kompāniju restorānā.
Ja pati savām acīm nepārliecinātos, neticētu, ka savas meitas piedzimšanu var nosvinēt striptīza klubā – es reiz tādam vīrietim dejoju. Kad jautāju, kā viņam pagājusi diena, viņš ar prieku sacīja, ka viņam šodien piedzimusi meitiņa. Es gribēju viņu pasūtīt trīs mājas tālāk, bet es lieliski saprotu, ka tā nav mana darīšana. Jo īpaši atceros vienu klientu, kura vienīgais lūgums bija paturēt viņa roku. Viņš teica, ka viņam trūkst tuvības, un viņa sieva, kad viņi mīlējas, pat nevar uz viņu paskatīties.
Ir bijuši cilvēki, kas grib ballīti, bet nav ar ko svinēt (patiesībā tas te ir retums, latvieši parasti ir neapmierināti ar to, ka viss ir tik dārgs). Reiz tāda draugu grupiņa nakts vidū ar taksi bija atbraukuši no otras Latvijas puses, jo viņi vienkārši vēlējās kompāniju. Par to, cik vērtīgi ir uzklausīt cilvēku, es uzzināju kādas privātās dejas laikā, kad saruna par laikapstākļiem noveda pie stāstiem par Afganistānas kara pieredzi. Pēc dažām minūtēm šis vīrietis sāka raudāt.
Daudziem joprojām var šķist, ka šis darbs sievieti kaut kā “sasmērē”, ka viņas maldina sevi, meklējot šeit vieglu naudu, nevēloties redzēt realitāti. Un tiešām, ir bijušas daudzas naktis, kad es sēžu blakus nepazīstamiem cilvēkiem, tukši skatos tālumā, automātiski izdvešu “mhm” un patiesībā domāju, ka nav tādas summas, par kuru es būtu gatava viņam doties līdzi uz mājām. Bet ir arī sarunas, kas ļauj man iepazīt interesantus cilvēkus, kurus es visdrīzāk nekad vairs nesatikšu, varu iztrakoties labās ballītēs un pieņemt savu seksualitāti bez kauna. Darbs striptīza klubā, manuprāt, sagādā gan tādu pašu gandarījumu, gan nepatiku, kā jebkurš cits darbs.
- 18. GADSIMTA ceļvedis seksa pozās
- Kā “OnlyFans” palīdz sportistiem gūt peļņu, popularitāti un sazināties ar faniem
- Intīmas attiecības: izpētiet jutekliskas pozas dziļākām saitēm
- Zinātnieki atbild, kas ir veselīgāk orālā seksa laikā: izspļaut vai norīt
- Pastāv viens galvenais iemesls, kas ietekmē sieviešu apmierinātību guļamistabā