Jaunākais kazino Lasvegasā bija 40 pēdu gara piekabe tukšā stāvlaukumā. Iekšpusē spēlmaņi šortos, T-kreklos un beisbola cepurītēs ielaida monētas video pokera automātos. Pie piekabes piestiprināts baneris vēstīja, ka šeit atrodas “Slavenā Moulin Rouge Casino vieta!”.
Sakarā ar vienu no neskaitāmajiem Nevadas likumu dīvainībām šeit ik pēc diviem gadiem ir jāorganizē kāda veida azartspēles, pretējā gadījumā īpašnieki zaudē azartspēļu licenci. Šim pamestajam pilsētas kvartālam nebija praktiski nekādas vērtības, izņemot to, ka tajā atradās viesnīca-kazino, kas tika slēgta pirms vairāk nekā 50 gadiem.
Stens Ārmstrongs, 56 gadus vecais dokumentālo filmu režisors, kurš uzaudzis netālu no vecā Moulin Rouge, uzskata šo vietu par īslaicīgi mirdzošu pilsētas pagātnes šķautni. “To lielākoties ir aizmirsuši pat cilvēki, kas šeit dzīvo, bet “Rouge” bija svarīgs,” viņš saka. “Lai saprastu, kāpēc, ir jāzina, cik ļoti šī pilsēta ir mainījusies 60 gadu laikā.” Tāpat arī online casino latvija var būt pateicīga par šiem pagātnes notikumiem, kas uzbūvēja visas pasaules tiešsaistes kazino biznesu.
Pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā Lasvegasa bija tikai grēku ciemats
Apakšstāvā kovboju cepurē tērptais Benijs Binions, mafiozs un notiesātais slepkava no Dalasas, vilināja spēlmaņus uz “Glitter Gulch” ar pavisam jaunu kazino ar samta tapetēm un paklāju grīdām, kas bija solis uz augšu salīdzinājumā ar tradicionālo apmetumu un zāģu skaidām. Dažas jūdzes uz dienvidrietumiem no Stripa izgaismojās gangstera Bugsija Sīgela slavenais 1946. gada “Flamingo”, kā arī “Desert Inn”, “Sahara” un “Sands”, kas visi tika uzcelti laikā no 1950. līdz 1952. gadam un apkalpoja turīgus pēckara klientus, kuri, ne velti, visi bija baltie.
Melnādainie pilsētas iedzīvotāji apdzīvoja 3,5 kvadrātjūdžu lielu teritoriju, ko sauca par Vestsaidi, kur netīrās ielas veda garām teltīm, šķūnīšiem un piebūvēm. Džima Krauna likumi noteica viņu otrās šķiras statusu. Nēģeri, kā viņus dēvēja, varēja strādāt Strip un Glitter Gulch viesnīcās un kazino tikai kā pavāri, istabenes, sētnieki un durvju sargātāji, t. i., “aizmugurē”, kas uzturēja viņu profilu un zemas algas. Melnādainajiem izklaidētājiem maksāja labāk, bet viņi nebija laipni gaidīti priekšējā daļā. Kad Louis Armstrong, Nat King Cole un Ella Fitzgerald uzstājās Stripā, viņi iekļuva pa skatuves durvīm vai virtuves durvīm un pēc priekšnesumiem aizgāja pa to pašu ceļu.
Nevarēdami izīrēt numurus viesnīcās, kurās bija tikai baltie, viņi devās uz pansijām Vestsaidā. Slaveni vai nē, viņi nevarēja pielaikot apģērbu baltajiem piederošos veikalos. Ja kaut ko pielaikoja, viņiem lika to nopirkt.
Lena Horna bija izņēmums. Bugsija Sīgla mīļākā, krāšņā dziedātāja, varēja uzturēties Flamingo, taču viņa nedrīkstēja apmeklēt kazino, restorānus un citas sabiedriskās telpas. Kad viņa izrakstījās, viņas gultasveļa un dvieļi tika sadedzināti.
Noteikumi tiek mainīti
Pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā Džosefīne Beikere, Misūri dzimusī dziedātāja, aktrise un eksotisko deju dejotāja, kas ieguva pasaules slavu ar saviem priekšnesumiem Parīzē, uzstājās restorānā El Rancho uz Strip. Būdama starptautisks seksa simbols (Hemingvejs viņu nodēvēja par “sensacionālāko sievieti, kādu jebkad redzējis”), “kreoliešu dieviete” varēja pārkāpt Vegasas noteikumus. Viņas līgumā bija noteikts, ka biļetes uz viņas šovu var iegādāties melnādainie cilvēki. Kā ziņoja Valters Vinčels savā “New York Daily Mirror” tenku slejā, Beikere “neuzstāsies nekur, kur netiek ielaisti viņas rases pārstāvji”. Kad El Rancho neļāva ieeju melnādainajiem biļešu pircējiem, Beikere sēdēja uz skatuves un neko nedarīja.
Tad 1955. gadā parādījās Moulin Rouge – neona katedrāle, kas bija veltīta apgalvojumam, ka vienīgā svarīgā krāsa Vegasā ir zaļā. Rouge, kā to dēvē vietējie iedzīvotāji, bija vairāku balto uzņēmēju, kurus vadīja Losandželosas nekustamo īpašumu barons Aleksandrs Bisno un Ņujorkas restorānu īpašnieks Luiss Rubins, ideja. Viņi iztērēja 3,5 miljonus ASV dolāru, lai uzceltu “Amerikas pirmo starprasu viesnīcu”. Prezidents Harijs Trumans 1948. gadā bija atcēlis segregāciju ASV armijā. Sešus gadus vēlāk Augstākā tiesa ar spriedumu lietā Brown v. Board of Education to pašu izdarīja arī attiecībā uz valsts skolām.
Viņi pieņēma darbā un apmācīja melnādainos viesmīļus, viesmīles un dīlerus. Un, lai gan viņu kūrorts atradās Vestsaidas austrumu malā, tikai dažu metru attālumā no Glitter Gulch, viņi sūtīja talantu meklētājus uz naktsklubiem melnādaino rajonos visā valstī, lai atrastu “visskaistākās, leģendārākās un stilīgākās savas rases dāmas”, kas varētu spēlēt korī.
Dee Dee Jasmin piedalījās atlasē Ebony Showcase teātrī Losandželosā. Viņai bija tikai 16 gadi, bet viņa bija dejojusi 1954. gada filmā “Carmen Jones”, kurā galvenajās lomās bija Dorothy Dandridge un Harry Belafonte. Gadu vēlāk Moulin Rouge īpašnieks Bisno piedāvāja pusaudzei līgumu par prātam neaptveramo 135 ASV dolāru algu nedēļā. Drīz vien viņa jau lidoja uz Lasvegasu, kur limuzīns gaidīja, lai Jasminu un viņas kolēģes dejotājas nogādātu darbā.
Nakts šovi
Moulin Rouge spožums kļuva vēl spožāks, kad Sinatra iekrita tā burvībā. Viņš bija nakts pūce, kas jokoja, ka Lasvegasai ir tikai viens trūkums: “No astoņiem līdz deviņiem no rīta tur nav ko darīt”, un pēc pusnakts šova Sands vai Sahara zālē viņš devās uz “Rouge” kopā ar pavadoni, kurā dažādos laikos bija arī Samijs Deiviss juniors, Pīters Lorfords un 70 gadus vecā baumu žurnāliste Hedda Hopere, kura bija satraukusies. Kā parasti, Sinatra bija perfekti izvēlējies laiku. Kūrorta menedžeri, sajutuši izdevību pirms rītausmas, sāka rīkot trešo nakts šovu, kas sākās pulksten 2.30.
Pēc trešā šova atpūties un pateicīgs Sinatra varēja pievienoties Kolsam, Luisam Ārmstrongam vai Dainai Vašingtonai uz šova zāles skatuves. Viņi nodziedāja vienu vai divas dziesmas un aicināja pievienoties citus izpildītājus: Belafonte, Deiviss, Džūdija Garlenda, Billija Holideja, dziedot pārmaiņus vai kopā, bez kamerām un diktofoniem.
Kas nogalināja “Rouge”?
Jasmina uzskata, ka viņas priekšnieki to izlaupīja. Citi vaino pazīstamo kūrortu īpašniekus, kuri, iespējams, izdarīja spiedienu uz bankām, lai tās pieprasītu aizdevumus savam sarkanajam konkurentam. Vēl citi vaino mafijas pārstāvjus, kas vēlējās pierādīt, ka viņi pārvalda pilsētu, vai arī 50. gadu vidū radušos jaunu viesnīcu pārbagātību, kas radīja spiedienu uz cenu samazināšanos, vai pat Rietumu rajona melnādainos, kuri nepietiekami spēlēja azartspēles. Rouge 1956. gadā no Ziemassvētkiem līdz Jaunajam gadam uz trim dienām atsāka darbu, bet pārējā gada laikā tas bija tukšs.