– Tu esi tik skaista, – kaisli čukstēja Valters, maigi atglauzdams aiz auss Irēnes blondo, nepaklausīgo matu cirtu.
– Es zinu, – iesmējās Irēne, mazliet valšķīgi, bet lepni atmezdama galvu. Viņa sapurināja krāšņos matus. Nepaklausīgā cirta atkal krita pār samtaino vaigu.
– Tava pašapziņa un, ceru, ka uzspēlētais saltums, mani trakoti uzbudina.
– Un ko man tagad darīt?
– Nu… un kā tu domā?
– Spriežot pēc tava skatiena un balss tembra, man vajadzētu tev atdoties, bet ņemot vērā gredzenu tavā pirkstā, piecelties un iet.
– Beidz, tu taču labāk par citiem zini, ka mūs ar Dainu jau sen nekas nesaista, taču, ieraugot tevi, mani allaž pārņem trīsas…
– Tiešām? Un jau sen? – Irēne koķeti jautāja, pārmezdama kāju pār kāju.
– Kopš Ziemassvētkiem jūsu birojā, kad stafetē uzrāvi zeķubikses un tev nācās tās novilkt. Tu to izdarīji zāles vidū, tik graciozi!
– Ak, Dievs! Tas tak bija pirms simts gadiem! Kas to vairs atceras.
– Es atceros. Kā aizveru acis, tā redzu to tik skaidri kā vakar.
– Un tu gribi teikt, ka kopš tās reizes mani iekāro?
– Cik tu tieša! Jā, es vairs neredzu nevienu citu. Domāju vien par tevi, tavām acīm, krūtīm, gūžām un…
– Un? – Irēne izlaida slaidos pirkstus caur garajiem, blondajiem matiem.
– Dzimumzīmīti uz tava pleca, – Valters nosarka un pieliecās, lai noskūpstītu minēto dzimumzīmīti. Irēne atspieda plaukstu uz vīrieša krūtīm, tādējādi apturot viņa tuvošanos.
– Un tagad tu gribi krāpt savu sievu ar viņas kolēģi un draudzeni uz viņas dīvāna, viņas dzīvoklī?
– Mūsu dzīvoklī.
– Kuru jums atstāja viņas tēvs.
– Kāda starpība, nāc šurp, – Valters mēģināja satvert sievietes vidukli. Irēne izlocījās.
– Un ja nu viņa pārnāk?
– Nepārnāks.
– Kā tu zini?
– Viņa aizbrauca apciemot māti, atgriezīsies rītvakar.
– Nevar būt. Es viņai uzrakstīju īsziņu, ka ieskriešu, viņa atbildēja, ka gaidīs.
– Kad rakstīji, viņa bija dušā. Tev atbildēju es.
– Tu? Tātad lamatas?
– Tev ir iebildumi?
– Nu, laikam jau ne pārāk lieli. Melotu, ja teiktu, ka tu man galīgi nepatīc.
– Tiešām?
– Tiešām… – Irēne piecēlās no dīvāna un līganā gaitā, gurnus šūpodama pastaigājās pa istabu, – tev vīns ir?
– Kāds tev garšo?
Irēne iesmējās, izliekdamās tā, ka jau tā pilnīgās krūtis izspiedās vēl pamatīgāk.
– Nu, jāsaka, ka visās jomās esmu gana izsmalcināta, vismaz tā par mani runā un man gribētos tam ticēt, taču vīna lietās esmu prasta kā zābaks. Nevaru iedzert ne sausos, ne skābos. Man tie saldie garšo.
– Kagoriņš derēs?
– O, jā, būs labi.
Valters pielēca kājās un steidzās no sekcijas izņemt glāzes un vīna pudeli. Varēja manīt, ka viņš labprāt visu šo priekšspēli izlaistu un ātrāk ķertos pie lietas.
– Dainas krājumi? – izsmējīgi apjautājās Irēne.
– Nerunāsim šovakar par viņu.
– Labi, kā teiksi, – Irēne paņēma Valtera sniegto vīna glāzi, – Un tu pats?
– Es atturēšos.
– Baidies, ka tad var nesanākt?
Irēnes skanīgie smiekli mazliet aizskāra vīrieša pašcieņu, taču viņš bija gatavs paciest visu, lai beidzot iegūtu šo valdzinošo sievieti.
– Nē, gribu paturēt skaidrā atmiņā ik sekundi, ko pavadu kopā ar tevi.
– Tiešām? Nu labi, – Irēne aizlīgoja atpakaļ līdz dīvānam un atslīga tajā. Viņa lēni malkoja vīnu.
Valters atsēdās viņai līdzās uz dīvāna malas. Viņš uzlika roku uz sievietes kailā, labi iedegušā ceļgala un sāka to glāstīt, neuzkrītoši slidinādams plaukstu augšup un tuvodamies īso svārciņu malai. Irēne ieslēdza stāvlampu, kas stāvēja pie dīvāna.
– Varbūt izslēgsi lielo gaismu, lai man nav jāskatās Dainai acīs, – aiz sekcijas stikla pārīti vēroja smaidošs Dainas foto koka rāmītī.
Valters pielēca kājās veikli kā jauns puika, izslēdza gaismu, pa ceļam pavērdams sekciju un sievas bildi noguldīdams ar seju uz leju. Tad viņš atgriezās pie dīvāna un nogrieza stāvlampas gaismu mazāku, radot mazliet intīmāku atmosfēru. Irēne samiedza acis, padarot savu skatienu tik valdzinošu, cik vien tas vispār ir iespējams.
– Es tomēr vēlos, lai tu ar mani iedzer vīnu…
– Bet es…
– Es zinu kā tu no tā nespēsi atteikties, – Irēne mazliet sagāza glāzi uz savu pusi un ļāva vīna strūkliņai notecēt pār ne pārāk pieticīgo dekoltē, – ups, cik neveikli sanāca… Tu taču neļausi vīnam sabojāt manu topiņu, vai ne?
Valters noelsās. Tas bija tik uzbudinoši. Viņš pieliecās un ar lūpām uzsūca vīnu no Irēnes krūtīm. Viņa mute kļuva arvien alkatīgāka – tā slīdēja arvien zemāk. Irēne atgāza galvu pret dīvāna atzveltni, arī viņas elpa kļuva straujāka, krūtis cilājās arvien augstāk. Valters izņēma glāzi no Irēnes rokas, nolika to zemē un tad, veiklām kustībām, norāva topiņu. Viņu apžilbināja spilgti sarkans krūšturis. Valters kā izbadējies uzklupa Irēnes krūtīm, skūpstīja tās un mīcīja kā bērnībā redzēja vecmāmiņu mīcām maizes kukulīti. Irēne viegli kunkstēja. Otra Valtera roka jau bija pamanījusies paslīdēt zem īsajiem bruncīšiem un neprātīgi berzēja Irēnes intīmāko vietu. Pirksti neatlaidīgi centās paspraukties aiz pieticīgo biksīšu maliņas, taču tās bija tik cieši piekļāvušās sievietes augumam, ka sasvīdušajiem, uzbudinājumā trīcošajiem pirkstiem tas nekādi neizdevās. Valtera labā roka palaida vaļā sievietes krūtis un devās palīgā kreisajai, lai atbrīvotos no traucējošā apģērba gabala. Tas izdevās un sīkais, sarkanais mežģīņu gabaliņš aizlidoja pār istabu. Mazie bruncīši tika sastumti vēl augstāk un vīrieša alkainā mute iegrima Irēnes siltajā, miklajā klēpī. Irēne skaļi iekunkstējās un atliecās vēl vairāk. Viņas augums trīsēja. Kādu brīdi viņa tā locījās, tad neizturēja un nosēcās:
– Nāc šurp, es vairs nevaru. Viņa noslīdēja no dīvāna uz mīkstā, tīrā paklāja, veikli atknibināja Valtera bikšu priekšu un, viņam piepalīdzot, aši nostūķēja tās nost, kopā ar apakšbiksēm. Valters, ar roku turpinādams čubināties pa Irēnes klēpi, maigi noguldīja viņu uz paklāja un tad mēģināja viņā ieiet.
– Novelc zeķes, – Irēne nošņācās.
Valters uz mirkli samulsa, bet tad attapās un veikli atbrīvojies no zeķēm, mēģināja vēlreiz. Irēne jau vilka viņu pie sevis, ar roku satvērusi paprāvo, piebriedušo locekli, pāris reizes to samasēja, šoreiz liekot kunkstēt Valteram un tad palīdzēja tam atrast ceļu uz viņas karsto eju. Abi novaidējās un, it kā ilgstoši būtu trenējušies, uzsāka saskaņotas, ritmiskas kustības, kā sarunājuši novaidoties ik brīdi, kad ar pakšķi abu gurni saskārās. Irēne ielaida labi koptos nadziņus Valtera mugurā, Valters, gluži kā jaundzimis bērns, pieplaka kuplajām krūtīm. Irēne juta karstu vilni veļamies pār augumu.
– Stiprāk, ātrāk, – viņa sēca, – jā, jā, vēl mazliet! Ak, dievs! Neapstājies!
Valters juta, kā viņas ķermenis notrīc. Jā, tas bija pa īstam. Viņam šo fantastisko sievieti izdevies novest līdz patiesam orgasmam. Daina vienmēr tikai nemākulīgi tēloja. Aukstā pīle. Bet šī… viņš juta, ka arī pats strauji tuvojas kulminācijai.
– Ak dievs, es tūliņ beigšu. Vai varu palikt tevī, vai varu? Es tā gribu tevi izjust līdz galam…
– Jā, jā, es arī to gribu.
Valters paguva vien pāris reizes spēcīgi triekties pret Irēnes klēpi, kad viņa to atstūma, padzīdama uzbudināto vīrieti no svētlaimes kambara.
– Man ir kas labāks padomā, – viņa nočukstēja, strauji noliecās un ar lūpām aptvēra pulsējošo locekli. Pāris lūpu pieskārieni un skaļa vaida pavadībā Valters piedzīvoja visspēcīgāko kulmināciju savā mūžā. «Daina ko tādu nemūžam nedarītu,» viņš nez kādēļ nodomāja.
Piekusuši un sasvīduši viņi gulēja uz paklāja un lēni glāstīja viens otru. Pēkšņi mīlnieki satrūkās. Vai viņiem tikai izlikās vai arī patiešām nupat ārdurvīs noskrapstēja atslēga…
Vairāk erotisko stāstu lasi šeit.
