“Laulība bez seksa. Libido zaudēšana. Nekad nesajust orgasmu. Nevēlēšanās nodarboties ar seksu ar vīrieti, ko mīlu. 28 gadu vecumā šī nebija dzīve, ko biju iztēlojusies. Pareizāk sakot, tas bija ļoti tālu no tā, ko es vispār biju iedomājies,” savu godīgo atzīšanos “Huffington Post” iesāk intimitātes un seksa eksperte Airīna Fēra, kura stāsta par vēsumu dzimumattiecībās un ļaušanos tam, ko patiesi vēlas.
“Jau no agrīna vecuma es jutu savu seksuālo apetīti – sekss man bija svarīgs. Tomēr, ātri iestājoties mīlošās un ciešās attiecībās, mans libido pagaisa. Vispirms pazuda dabiskais lubrikants, pārgulēt bija sāpīgi. Jūtoties neērti, apkaunota un viena, es izvairījos no jebkādas intimitātes ar savu vīru, pievēršoties veikaliem, gatavošanai un mājas darbiem.
Iekšēji salūzusi, nelabojama un nevērtīga – es nespēju izbēgt no sevis noniecināšanas. Kad arī pēc ārsta apmeklējumiem viss izrādījās normas robežās, mans ārsts dalījās ar svētāko atziņu: “Ir “normāli”, ja sieviete zaudē savu libido pēc vairākiem gadiem attiecībās”.
Es vēlējos kliegt, jo nekas saistībā ar šo nešķita normāls. Turoties pie pēdējās cerības, es sev uzdevu jautājumu: vai es esmu pilnīgi jukusi iedomājoties, ka būtu labāk, ja situācijai būtu kāds “pierādījums”, ka mans ķermenis vienkārši nespēj vairāk?
Kad gandrīz vairs nespēju turēties pie racionālām domām, mana iekšējā balstiņa čukstēja priekšā, lai piesprādzējos, un tā es uzsāku ceļu uz sevis izzināšanu. Tas bija ceļojums, kas mani aizveda tikai ne līdz sākotnējam mērķim, bet vēl tālu aiz tā robežām.
Man bija sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Kaut kā tāda, kas ir daudz augstākstāvošs par medicīnisko palīdzību – mana saikne ar ķermeni, dzimumorgāniem un seksualitāti. Tieši šī saikne bija atslēga, lai es spētu dzīvot piepildītu un pilnvērtīgu dzīvi. Mani meklējumi palīdzēja man izveidot saikni ar savu ķermeni, alkām un vēlmēm, kas ne tikai lika justies labi, bet burtiski baroja manu dvēseli.
Manā pūra lādē nav noslēpumu fantastiskai seksa dzīvei, jo tikai tu spēj atrisināt savas problēmas. Bet es esmu atradusi veidu, kā atrast sevi, lai cilvēks justos brīvi savā ķermenī, justos aizrauts un viņā rastos iekāre, ko pastiprina paša pārliecība. Kā intimitātes un seksa eksperte, šoreiz dalīšos ar dažām atziņām, kas, cerams, iedvesmos ticēt, ka arī tev var būt šāda tipa pieredze.
Sajust, ka kāds tevi iekāro – tas ir par maz. Ir nepieciešams iemācīties iekārot
“Izskaties lieliski, lai iekarotu viņa uzmanību, un viņš noliks visu pasauli tev pie kājām.” Mūsdienu izpratnē “būt seksuālai” pielīdzināms būt iekārtojamai vīrieša acīs. Punkts. Arī man likās normāli koncentrēties uz manu ārējo iekārojamību – es to nekad neapšaubīju. Es pievērsu daudz lielāku uzmanību tam, kā mans ķermenis vizuāli piesaistīja viņa uzmanību, nekā tam, kā tas lika viņam justies. Es daudz vairāk uzmanību pievērsu savām domām, klusībā apcerot, ko es daru, nekā tam, kā mans ķermenis jūtas. Es biju uztraukusies par to, ka pasakot, kas man liek pacelties debesīs, es aizvainošu viņa jūtas.
Patiesība bija sekojoša: es nezināju, kā sajust to, ko vēlos es. Mani nomāca bezspēcība, ko es nevarēju pārvarēt. Es dzīves laikā nebiju iemācījusies, kā nodarboties ar seksu, lai sasniegtu savas baudas virsotnes.
Es sāku uzdot sev jautājumus: ko es vēlos? Kas man liek justies labi? Vai es varu dot sev zaļo gaismu iekārei un izsalkumam pēc seksa gluži tā, kā to vēlējos es? Un vai es to varu lūgt?
Šos jautājumus, kas galvenokārt ir visai nevainīgi, bieži vien tagad uzdod arī mani klienti – sievietes un vīrieši savas karjeras un dzīves augstākajos punktos, diemžēl neapjaušot, kas viņiem sagādā baudu. Viņi nav “sabojāti” – mēs visi savā ziņā esam iestrēguši šajā situācijā, domājot par citu vēlmēm un sagaidot atzinību no otra, tā vietā lai patiesi izjustu baudas virsotnes paši. Un, kad mēs uz mirkli beidzam kaunēties par savām vēlmēm un sākam koncentrēties uz sevi, mūsu ķermenis nekad nav juties tik dzīvelīgs, enerģijas pilns un pagodināts.
Ja sekss tev nav par visiem 100% patīkams, tavs ķermenis to vairs nevēlēsies
Būsim reāli. Man tik bieži bijis sekss pirms es tam patiesībā esmu bijusi gatava. Pirms es biju mikla, uzbudināta un lūdzos pēc tā. Pārāk daudz reižu es aizturēju elpu tā vietā, lai palūgtu partnerim nesteigties. Un ir bijušas tik daudz reizes, kad viņš sasniedz orgasmu (kas bija katru reizi), bet es nē. Es pārliecināju sevi, ka tas “ir normāli”, lai gan es alku pēc šādas pieredzes. Manā prātā šaudījās domas kā: “Un, ja nu es palūdzu kaut ko, ko viņš līdz šim nav darījis, un tas viņu atgrūdīs, nostādīs neērtā situācijā? Ja nu viņš domās, ka mani viņš nesaista?”
Es izvēlējos klusēt tāpēc, ka tas bija vienkāršāk. Tomēr tam bija sekas. Mans ķermenis atbildēja atbilstoši notiekošajam guļamistabā. Es noslēdzos, zaudēju dzīvīgumu, varētu teikt, kļuvu frigida.
Lūk, arī patiesība, ko vajadzētu dzirdēt ikvienai sievietei: katru reizi, kad mēs nejutīsimies patīkami seksa laikā, mēs šim procesam vēlēsimies nodoties arvien mazāk un mazāk.
Mūsu ķermeņi ir gudri. Tie runā mūsu vārdā – vispirms smalki pavedieni, vēlāk jau izmisīgi kliedzieni. Mūsu darbs ir tajos ieklausīties.
Mana libido zaudēšanai nebija nekāda medicīniska izskaidrojuma. Kad es neteicu ne vārda, kad nejutos labi, mans ķermenis pārstāja saņemt jebkāda veida baudu. Es devu bez iespējām saņemt kaut ko atpakaļ. Es pārcietu to, kas nelika justies patīkami. Mans libido pagaisa, jo es pati to pametu. Bet mans mērķis bija to atrast.
Kad es vaicāju tieši to, ko un kā es vēlējos, es sāku izjust pieskārienus, uzmanību, kustības, klusumu un intimitāti. Orgasms pēc orgasma un es jutu, ka mans ķermenis atkal jūt un es esmu uzbudināta. Fiziskā bauda nebija vienīgais, kas man sagādāja patīkamas sajūtas. Es palaidu vaļā kaunu un bailes. Tas bija milzu uzbudinājuma iemesls.
Patiesība ir lielākais uzbudinājums
Jautāju pēc tā, ko es patiesi vēlējos, drosmīgi teicu “nē” un paudu savas jūtas bez jebkādiem aizliegumiem – patiesība mani uzbudināja. Tur, kur es agrāk jutos nedroša un baidījos, es riskējot atradu brīvību, kas mani aizrāva. Domājot par to, kas es vēlos būt, es sevī sāku iemīlēties. Ja pirms tam sekss manī radīja nemieru, no kā nebija iespējams aizbēgt, es iemācījos, kā to savaldīt, un kļūt atvērtai. Apjaušot savu patiesību, es atkal izjutu straujāk pukstam savu sirdi. Es atkal gribēju seksu. Un es uzbudināju arī cilvēkus sev apkārt – partnerus, kas mani līdzvērtīgi iekāroja atklātās un ciešās attiecībās.
Ja tu kādreiz gribi pamēģināt, kā tas liek justies, paeksperimentē. Kad tu izdzirdi mazo sirdsbalstiņu, kas čukst “es nevaru to teikt”, lūdzu, saki to! Pavēro, kas notiek ar tevi. Palēnām veido un atklāj lielākas patiesības.
Un atceries, tas nav par to, ka tev partneri jāiepazīstina ar kādu milzīgu revolūciju, tas ir par tevi un tavu prasmi būt atklātai pret sevi un to, kas tu esi.
Sakot patiesību, mēs esam atvērti un ļaujam partnerim iepazīt mūs dziļāk. Tas ir par intimitāti un saikni, sarunām starp dvēselēm. Un no sākuma es vēlējos tieši to, bet biju pārāk nobijusies tam stāties pretī.”
Liene
Šis raksts lika man saprast ļoti daudz lietas un lika saprast savu vērtību. Paldies autorei. 😉 Ļoti mani iespaidoja teikt patiesību. Nebiju iedomājusies, ka visu savu dzīvi esmu domājusi tikai par pārējiem. Tagad ir pienācis laiks to mainīt.