Cilvēku viedokļi un atmiņas par padomju laiku dzīvi Latvijā atšķiras. Vieni šo laika sprīdi raksturo kā skarbas bērnības atmiņas, toties citi liek noprast, ka šis velns nemaz nav tik melns kā viņu mālē. Lai arī kādas būtu iedzīvotāju asociācijas ar padomju periodu, viens ir skaidrs – seksa Padomju Savienībā nebija! Vai tomēr bija? Šoreiz ielūkosimies vienmuļajā PSRS seksa lauciņā un centīsimies saprast, kur un kā radusies šī frāze par seksa neesamību.
PSRS seksa nav – kā radās šis teiciens?
‘’PSRS seksa nav, un mēs esam kategoriski pret seksu!’’ tieši šādiem vārdiem kāda krievu tautības jauniete vārdā Ludmila Ivanova raksturoja demogrāfisko situāciju plašajā Padomju Savienības teritorijā. Meitenes teiktais ne tikai pārsteidza 1986.gada 17.jūlijā notikušā teletilta klausītājus, bet arīdzen izraisīja kaut ko līdzīgu nepārvaramai smieklu vētrai.
Sekss – lielākais padomju tabu
Pieminētais teletilts norisinājās diskusijas veidā, kurā savu piekrišanu piedalīties, bija izteikušas gan vairākas amerikāņu, gan Padomju Savienības jaunietes. Salīdzinot ar Ameriku, kurā tā laika mediji bija pārpildīti ar seksuāla rakstura tematiku, šai pus okeānam jeb komunistiskās varas pārvaldītajā teritorijā sekss bija pielīdzināms neaizskaramam tabu – par to uzdrošinājās runāt vien retais.
Seksā mainīt nedrīkst neko
Papildu uzskatam, ka diskutēšana par un ap intīmattiecībām, maigi izsakoties, ir lieka, padomju gados pastāvēja uzskats, ka seksā nevajag un nedrīkst neko mainīt. Kā par pierādījumu šim faktam kalpo pašmāju seksa ekspertes Ritas Lasmanes teiktais, kādā no retajām intervijām par un ap padomju seksu. Sieviete, atsaucoties uz pašas personīgajām atmiņām par intīmdzīvi padomju gados, sacīja:
‘’Atceros gadījumu, kad reiz biju nonākusi slimnīcā, kur man blakus esošā miliča līgava sūkstījās par to, ka viņas mīļotais ir izvirtis, proti, pēkšņi piedāvājis dāmai seksa laikā atrasties augšpusē.’’
Pateicoties šim gadījumam vien, varam noprast, cik vienveidīgs un vienmuļš ir bijis komunistiskā režīma sekss. Lai gan lielākā daļa cilvēku bija pārliecināti par to, ka seksa tēma ir jāatstāj dziļā miglā tīta, proti, tumsā, klusi un zem segas, atradās arī daži pārgalvji, kas bija gatavi uzdrīkstēties un izmēģināt ko vairāk. Šos tīksminiekus gan padomju sabiedrība mēdza dēvēt par ‘’slimajiem’’.
Sievietes orgasms – kas tas tāds?
Arī sarunām par daiļā dzimuma baudu skarbajā padomju pasaulē vietas nebija. Nereti, raksturojot tā laika mīlas dzīvi, sievietes atsaucas uz teicienu ‘’sievietes liktenis ir mīlēt un ciest.’’ Šī frāze perfekti raksturo ne tikai daiļā dzimuma ikdienas rūpes un raizes, bet arī viņu likteni gultā. Lai gan par seksu runāts netika, visiem bija skaidrs, ka vīrietis ‘’beidz’’, bet sieviete? Par sieviešu orgasmu šajā laikā lielas izpratnes nebija – padomju sekss drīzāk līdzinājās bērnu ražošanas rūpnīcai, jo arī zināšanas par intīmattiecībām padomju laikā bija visai seklas.
Padomju seksuālā audzināšana – apaļa un trekna nulle
Nedaudz paturpinot par Padomju Savienības seksuālās izglītības normām, divos vārdos sakot, jāteic, ka tādām komunistiskajā pasaulē vietas nebija. Grāmatas un jebkāda cita veida izglītojošie materiāli par seksu tika slēpti visaugstākajos grāmatu plauktos un vistālākajos sekciju nostūros.
Protams, šis ārprātīgais informācijas trūkums itin bieži noveda pie neplānotas grūtniecības jau pirmajā seksuālo sakaru reizē.
Ar dzimumattiecībām saistītu literatūru uziet spēja vien retais, līdz 1981.gadā bibliotēku plauktos parādījās pašmāju autora Jāņa Zālīša izdevums ar nosaukumu ‘’Mīlestības vārdā’’. Šo grāmatu Padomju Savienības kontekstā varētu dēvēt par īstu dārgakmeni – tas bija viens no pirmajiem izdevumiem, kas komunistiskās varas grožos esošajai auditorijai piedāvāja iegūt aptverošākas zināšanas par dzimumaudzināšanu, kā arī problēmām, kas saistītas ar dzimumakta norisi.