“Trīs aperolus, lūdzu!” – Inga priecīgi pasūtīja dzērienus sev un abām draudzenēm. Viktors beidzot bija izteicis bildinājumu, un šos jaunumus Inga vēlējās vispirms izstāstīt tradicionālajā piektdienas pasēdēšanā ar družkām. Sučkas nosprāgs no skaudības! Taču Inga nebija paredzējusi, ka vienai no viņas draudzenītēm ir padomā, kas cits – pežlaizis.
* * *
“Divus aperolus,” Dace negaidīti izjauca ierasto kārtību, ‘’un vienu ananāsu sulu, lūdzu.”
Inga un Karīna zīmīgi saskatījās. “Dace? Wtf, kas notika? Stāvokli esi, māsa, ko?”
“Nē, taču,” Dace atmeta ar roku, “man šodien vakarā randiņš, pašas saprotat, kā tas ir.”
“Nesaprotam,” Inga sarauca pieri, “pāris aperolus vienmēr jau var. Drosmei un tā.”
“Ai,” Dace iesarka. “Mans boifrends saka, ka alkohols un cigaretes bojā garšu. Tur.”
“Kur?”
“Tur!” Dace paskatījās uz leju.
Karīna saprata, tāpēc atzinīgi nosvilpās. Inga sašķieba seju neizpratnes grimasē.
“Wooow!” Karīna iedunkāja Ingai sānos. “Šķiet, kāda ir izvilkusi laimīgo lozi un drīz atstās mūsu neatkarīgo sieviešu kompāniju.”
“Stāsti, kas viņš ir. Kur iepazināties? Tinderī? Vietējais? Labi pelna?”
Dace nopūtās. “Meitenes, jūs neticēsiet. Īsts francūzis. Gastons vārdā. Un jūs neticēsiet ko viņš dara gultā.”
“Laiza pežu, to mēs jau sapratām,” Karīnas balsī bija dzirdamas vieglas skaudības notis.
“Ak, ja vien jūs zinātu, kā viņš to dara!”
“Kā?”
“IZ-CI-LI!”
* * *
“Kas tur var būt īpašs?” Inga nievājoši noņurda. “Braukā ar mēli pa sāļo, gluži kā sētnieks ar sniega lāpstu pa trotuāru. Es savam Viktoram neļauju bāzt savu neskūto viepli manā dārgumu lādītē. Ne man tas patīk, ne arī viņam to vajag.”
“Gastons ir savādāks. Viņš sāk ļoti maigi un no tālienes. Pamasē plecus, paglāsta muguru, glāsta kājas, masē pēdiņas.” Dace ar plaukstu novilka pa blakus sēdošās Karīnas stilbu. Karīna pietvīka. “Viņam ir kaut kāds knifs uz tām kājām. Laiza pēdas, bučo kāju pirkstiņus, liek tos mutē un sūkā gluži kā čupačupus.”
“Fūūūj!” acīmredzami samākslotā riebumā saviebās Karīna.
“Sākumā likās savādi, bet patiesībā ir pat ļoti OK,” turpināja Dace. “Tad viņš skūpstot un glāstot rāpjas augšā, bet nebrien uzreiz miklājā kā strēlnieks Tīreļu purvā. Nē, vispirms viņš maigi pārslīd pāri, līdz nabiņai, un tad lēnām, lēnām rāpjas zemāk.” Karīna un Inga neuzdrošinājās neko indīgu nokomentēt.
* * *
“Ak, un kad viņš nonāk mērķī, tad īstā bauda tikai sākas,” Dace paskatījās pa malām, vai neviens nenoklausās un turpināja mazliet klusākā balsī. “Kamēr neesmu beigusi reizi vai divas, Gastons pat nemēģina izvilkt mēli no mana kebabiņa.”
“Ko tad šis pežlaizis tur dara?” tikpat klusi pajautāja Karīna.
“Nezinu, tik tālu es nevaru saskatīt. Bet sajūtas gan ir tādas, it kā viņam būtu trīs mēles, kuras griežas kā lidmašīnas propellers. Šļak, šļak, šļak, šļak! Kā rotveilers pie rosola bļodas.” Draudzenes turpināja saspringti klusēt.
“Lūk,” Dace turpināja, “un tikai, kad esmu pilnībā izbaudījusi šo procedūru, viņš atļaujas sagrābt locekli un nākt iekšā ciemos. Ananāsu sulas glāze ir mazākais, ko es viņam par prieku varu izdarīt.”
Kādu mirkli gaisā virmoja domīgs klusums. Tad ierunājās Inga.
“Nu, izklausās jau labi, bet Gastons, manuprāt, ir diezgan stulbs vārds.”
“Tiešām,” piebalsoja Karīna. “Izklausās kā gandons, heh.”
“Vai arī kā aizcietējuma zāles. Nevari nolikt kluci, nāks talkā Gastons plus!” Inga nosmīkņāja un turpināja. “Tev, protams, ir paveicies. Es nekad nevarētu tā pa īstam atbrīvoties orālā seksa laikā. Būtu bail palaist pifiņu partnerim tieši nāsīs.”
* * *
Dace gulēja viesnīcas gultā, pilnīgi kaila, abām rokām spiezdama Gastona galvu sev pie gļotu plaisas. Gastons cītīgi darbojās ierastajā manierē, taču orgasms netuvojās ne lūgdams. “Gastons tiešām ir visnotaļ tizls vārds,” Dace domāja un centās saturēt sfinkteri, lai nenopirstos partnerim sejā. “Būs jāizdomā kāds veids kā no viņa atkratīties, nu, nav un nebūs, pežlaizis tāds. Žēl, ka mūsdienās ir palicis pārāk maz īstu vīriešu. Chicks before dicks. Nez’, vai drīkst ņemt uz mājām viesnīcas šampūna pudelītes, jeb arī tas tiek uzskatīts par zādzību? Interesantas tapetes. Dārgas? Bļe, ka tik nenopirsties. Ilgi vēl? Velns, ne pežlaizis!”
