Kā runāt ar tuviniekiem par savu seksuālo orientāciju?

Nav šaubu, ka runāšana par netradicionālu orientāciju ir ļoti sarežģīta tēma atšķirībā no runāšanas par heteroseksualitāti. Sarunas uzsākšana par dzimuma identitāti var darboties kā terapeitisks process, kurā ir iespēja pārtraukt slēpšanos un mēģināšanu sevi noliegt.

Ja tu joprojām dzīvo kopā ar vecākiem un nevari fiziski un finansiāli nošķirties no viņiem, iespējams, ka “iznākšana no skapja” nodarīs vairāk ļauna, un labāk ir izvairīties no šādas tēmas apspriešanas, kamēr neesi patstāvīgi nostājies uz savām kājām.

Uzticams draugs vai psihologs, kurš strādā izglītības iestādē/darbavietā/garīgās veselības centrā (parasti pieejams poliklīnikā un bez ārsta nosūtījuma) var palīdzēt ar padomu. Palīdzēt var arī dažādi uzticības tālruņi vai tiešsaistes čats ar speciālistu vai psihologu. Ja šis raksts tomēr nonāk līdz nepilngadīgajiem, skolas psihologs un Krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes” arī var palīdzēt šādā situācijā.

Kā pateikt tuviniekiem?

Sarunas laikā nevajadzētu mērķēt uz dusmu izgāšanu vai kāda aizvainošanu, bet gan pateikt vecākiem patiesību un izlemt, kā turpināt sazināties ar tuviniekiem. Ir naivi gaidīt, ka konflikta laikā pēkšņi izskanējušie vārdi “kā tu nesaproti, ka esmu gejs/lesbiete!”, tiks pieņemti ar mīlestību un atbalstu.

Pirms sarunas ir noderīgi padomāt par to, ko tieši grasies teikt. Tu vari rakstīt vēstuli katram no cilvēkiem, ar kuriem plāno runāt. Tādā veidā tu varēsi konsekventāk sakārtot savas domas un mazināt emocionālo spriedzi sevī. Vēstule varētu sastāvēt no šādām daļām: Kā es jūtos šobrīd? Kādas grūtības es piedzīvoju? Ko es vēlētos no jums sagaidīt?

Tikpat svarīgi ir ņemt vērā laiku un vietu, kur plāno runāt ar mīļajiem. Ja tu dzīvo viens pats, sarunu varētu veidot tur, jo tā ir vieta kurā tu vari kontrolēt situāciju. Visticamāk, ka pirms sarunas un tās laikā jutīsies saspringts, noraizējies, tāpēc labāk ir izveidot plānu vai pat tekstu, ko gatavojies pateikt. Padoms – sarunas uzsākšana varētu būt sekojoša: “Es gribētu pateikt dažas lietas, kuras es jums nekad iepriekš neesmu teicis, un es vēlētos, lai jūs mani uzklausītu līdz galam. Tas man ir ārkārtīgi svarīgi, tāpēc, lūdzu, neiebilstiet un nepārtrauciet mani. Kad būšu pateicis visu, ko vēlējos, uzmanīgi klausīšos tajā, ko jūs vēlaties pateikt man. Sarunāts?”

Jāatzīst – maz ticams, ka uzreiz izdosies pierunāt citus tevi saprast. Ir vērts iemācīties neaizstāvēties, izmantojot frāzes “Tu neko nesaproti!” vai līdzīgas.

Labāk saki:

• “Protams, Tev ir visas tiesības tā domāt”;
• “Es saprotu, ka izjūtat dusmas (skumjas, neapmierinātību)”;
• “Parunāsim nākamreiz, kad būsim nomierinājušies”;
• “Šāda Tava izturēšanās pret mani nav pieņemama”;
• “Ar strīdēšanos un kliegšanu mēs neko nepanāksim”.

Ja saruna kļūst īpaši nepatīkama un aizvainojoša, un tu vēlies to pārtraukt, fiziski piecelies un pavadi vecākus līdz durvīm. Kamēr vien turpināsies saruna, kas tevi aizskar, tavi mīļie centīsies tevi mainīt un pārliecināt. Ja saruna ir jāpārtrauc tuvinieku neadekvātas uzvedības dēļ, tā ir viņu sakāve, nevis tava.

Un kas notiks tālāk?

Pēc sarunas tu vari izjust eiforiju, lepnumu par savu spēku un spēju pastāstīt tuviniekiem par savu seksualitāti. Tu vari arī justies neapmierināts, apmulsis un bezspēcīgs. Šīs izjūtas, visticamāk, ir primāras un tālu no tām, kas parāda jūsu sarunas rezultātu. Visticamāk, ka pēc nedēļām vai mēnešiem tu sajutīsi atvieglojumu un stiprāku, autentiskāku saikni ar sevi.

Tikpat svarīgi ir neattaisnot sevi un nemēģināt pierunāt sevi turpināt sazināties ar saviem mīļajiem. Vēl dažas noderīgas frāzes turpmākajām attiecībām ar tuviniekiem: “Mēs varam izrunāt to, par ko jūs dusmojaties, bet es neļaušu jums kliegt uz mani un pazemot mani”; “Es esmu gatavs ar jums runāt, tiklīdz jūs pārtrauksiet mani sodīt par manu seksualitāti”; “Es uzdrošinājos pateikt to, kas man nedod mieru, es ceru, ka jūs atradīsit spēku, lai to pieņemtu.”