Visā tā jūsmošana par dabu, jaunām, neredzētām vietām, man uzdzen nelabumu. Es negribu redzēt kanālus, upes, kapus vai nogāzes, negribu ja man tas ir jāredz apskates dēļ.
Kādas minūtes divdesmit mēs – šoferis Bērziņš, es un Nada – braucām pa labi un kreisi. Neviens no šiem ceļiem nebija īstais un apkārt nebija ne māju, ne cilvēku ceļmalā, kas varētu palīdzēt.
Mēs braucām atpakaļ uz krustojumu, no kura sākām. Ievērojuši cilvēku ceļmalā, griezām viņa virzienā. Piebraucot tuvāk, pamanījām arī mašīnu, kuras virzienā devās gājējs. Sirms, rugājiem noaudzis, gadus piecdesmit vecs vīrs. Mēs pabraucām viņam garām.
Šoferis mašīnā izskatījās tikpat pārsteigts kā mēs, pamanot viņu pirms mirkļa stāvam. “Labdien, vai jūs nepateiktu uz kuru pusi ir Akmeņupīte?” Vīrs mašīnā brīdi apdomājās. “Uz to pusi, bet jūs tur ar mašīnu nepiebrauksiet!” “Mēs zinām, ka neiebrauksim, parādiet tikai virzienu!” Caur atvērto logu šoferis izbāza abas rokas un, imitējot ceļu krustojumu, skaidroja norādes. “Brauciet taisni, un tad pa labi. Braucot ceļmalā redzēsiet divas mājas. Palīdzību var lūgt otrajā, bet, vispār, tur nav nekā sarežģīta. Brauciet, kamēr izbeigsies ceļš un tālāk ar kājām.” Kamēr vīrs runāja, mašīnā iesēdās nācējs, kuram pabraucām garām. Uz šofera labās rokas, bija tetovēts krusts. Viņš valkāja sarkanu, bezroču kreklu. Tas saskanēja ar viņa sarkano, neveselīgo seju.
Mēs atvadījāmies, pateicāmies un devāmies ceļā
Tālāk bija viegli, tikai taisni, līdz iebraucām pļavā. Atlikušo ceļu vienojāmies mērot kājām. Taču pagājuši nepilnus simt metrus nonācām klajā uzkalnā, no kura varēja saskatīt labi izbraucamu ceļu, kas pazuda mežā, kādus piecsimt metrus tālāk.
Sēdāmies atpakaļ mašīnā. Nada gāja kājām. Viņas pilnais vārds bija Nadīna. Taču tas likās pārāk garš un šim laikam nepiemērots. Tāpēc to apcirpām.
Braucām lēni, labu brīdi, bet no Nadas ne vēsts. Ceļš palika aizvien stāvāks līdz sasniedza turpat septiņdesmit grādu slīpumu. Es ar pirkstiem caur atvērto logu varēju pieskarties ceļmalā augošajām vārpu galviņām, bet šoferis zemei. Aiz līkuma parādījās Nada. Mēs iebraucām mežā.
Daži pirmie metri bija cerīgi, taču tūliņ pat pārauga akrobātiskā izveicības lēcienā, no vienas sen iebraukātas rises un otru. Ejot tālāk tās kļuva mīkstākas, vairāk dubļu un vēl lielāka izveicība. Ceļš veda cauri krūmainai pļavai un atkal pazuda mežā.
Tālāk devāmies kājām
Mēs gājām pa cilvēku izlauztu taku, kas aizkritusi lieliem bērziem un alkšņiem. Meža šalkoņa maldināja par tuvumā esošo upi. Mani sāka mocīt slāpes.
Pirmais gāja mūsu šoferis Bērziņš, pēc viņa Nada, bet visiem nopakaļ es. Dažbrīd temps pieauga tik stipri, ka mēs teju vai skrējām, lai neatpaliktu viens no otra. Slāpes ņēmās spēkā. Es savācu mutē sakrātās siekalas un noriju. Pēc tām vairs nepalika nekas, tikai sausas putiņas, ko nevarēja ne norīt, ne savākt, lai izspļautu. “Man ļoti slāpst!” Aizelsies, no pakaļas vilkdamies žēlojos. Neviens neatbildēja, es tikai izvairījos no tiem kokiem, ko Nada palaida vaļā, atbrīvojot sev ceļu ar rokām.
Vēl brīdi ejot mēs nonācām klajumā. Caur kokiem bija saskatāma upe. “Un te ceļš beidzas!” apskatot apkārtni paziņoja Nada. Vienīgā iespēja kā turpināt ceļu bija nogāze, kuru apejot nonāktu atkal uz ceļa. No lielā augstuma, slāpēm un sausās krasta smilts man reiba galva. Es sāku ienīst šo upi, un teju vai nenokritu. Sakne, kurā ieķēros, palika manā rokā. Sīkie akmentiņi zem kājām kā ritentiņi nesa mani lejup. Mani izglāba nogāzē augošais zāles puduris, kurā ieķēros un izķepurojos. Tās bija tikai dažas sekundes. “Nelaimes nekad nevelk garumā!” es nodomāju un nostājos līdzās ceļabiedriem, kas mani jau gaidīja kraujas malā. Bērziņš meklēja ceļu, Nada likās neapmierināta, bet es aizelsies riju putas, kas kā putekļi lietainā laikā pielīp pie loga. Tā jutās mana mute un kakls.
Koki krasta pakājē bija sagāzušies krustām, šķērsām
Viens izturīgākais bija atspiedies pret kādu citu, blakus augošo, vēl nenolauzto koku. Vējam tos kustinot, radās griezīga čīkstoņa – kā raudoša vijole.
Vēl mirkli mēs stāvējām klajumā, no kura varēja saskatīt lejā plūstošo upi. Tās krasti atgādināja senas apmetnes vietas.
Turpinot ceļu nonācām jau neskaitāmajā klajumā, kurš bija vārgāko koku piebiris. Galvenokārt bērzi. Veseliem stāviem tie gulēja zemē.
Paspārdīju vienu guļošo. Tas skanēja pavisam mīksti. Lēnām un pa vienam apsēdāmies, lai uzsmēķētu un atvilktu elpu. Slāpes bija neciešamas, cigarete nebaudāma. Tā tikai kaltēja vēl vairāk, atstājot mutē stipru rūgtumu.
***
“Nada!” Es piecēlos kājās. “Nu?” pacēlusi acis pret mani viņa atbildēja. “Tev negribas čurāt?” “Ne pārāk!” “Bet ja tu pacenstos?” Es nostājos viņai pretī. “Mani moka nevaldāmas slāpes. Mute ir izkaltusi sausa. Es pat runāju ar grūtībām. Es nomiršu, ja nepalīdzēsi!” Pasniedzu Nadai rokas. Viņa piecēlās. “Un ko tad man darīt?” Viņa atbildēja pavisam vienaldzīgi. “Palīdzi man!” Pievilcis viņu sev klāt vienu roku turot uz muguras, bet otru iegremdējis matos, es noskūpstīju viņu. “Fuj!” Nada atrāvās. “Cik pretīgi! Tāda sajūta, ka mutē būtu apkaltis īkšķis!” Viņa sūkstījās slaukot muti. “Es zinu, un tāpēc…” Saņēmu viņas rokas. “…tev jāiečurā man mutē!” Es vēros Nadas acīs, taču nešķita, ka viņa apsvērtu par vai pret. Neizskatījās, ka viņa domātu. “Nu kā tad būs?” “Labi!” Viņa piekrita. “Tad paiesim tālāk, nāc!”
Bērziņš palika sēžot uz satrunējušā koka. Viņš smaidīja un neko neteica. Es pasmaidīju pretī un mēs devāmies. Sekodami krasta līnijai līdz nonācām klajumā, ar tādiem pašiem kokiem kā iepriekš.
Novilku kreklu un atlaidos sūnās, atspiezdams galvu pret satrunējušu koku. Tas mīksti iekrakšķējās un ieliecās zem manas galvas. Es biju gatavs.
Nada novilka bikses un atbalstīdamās pret manām krūtīm ar roku, nostādīja dibenu virs sejas.
Es gulēju pavērtu muti. Mana rīkle aizkaltusi, lūpas pie zobiem pielipušas un mēle kā sausa ogle kulstījās mutē. Elpoju caur nāsīm, gaidīdams pestīšanu. “Es nevaru!” Nada žēli iesaucās. Viņas ceļi trīcēja tāpat kā roka, kas spiedās manās krūtīs kā nagla izkaltušā laktī. Viņas vagīnas muskuļi sarāvās un atkal atslābinājās.
Pirmo es sajutu siltumu. Patīkami saldsāļu veldzējumu, kas atbrīvoja manas lūpas un atdzīvināja mēli. Siltais urīns tecēja kā medus no dravnieka atvākota rāmīša, līdz sajutu rūgtumu rīklē, norīdams dažus malkus.
“Tu izglābi manu dzīvību!” Apskaujot Nadas gurnus es čukstēju. “Jā!” Viņa piekrita.
No šī klajuma upe bija redzama vislabāk. Pelēkie akmeņi kā aizsprosta līnija šķērsoja upi visā garumā, no viena krasta līdz otram.
Es aizsmēķēju cigareti, un mēs devāmies atpakaļ pie Bērziņa, kas gribēs mūs vest vēl tālāk, lai parādītu lielo akmeņu aizsprostu, kas palicis atmiņā no bērnības. Taču mēs atteiksimies, jo vienojāmies par to pirmīt, klajumā. Mēs dosimies atpakaļ.