“Mēs sēdējām viņa gultā tik tuvu, ka, lai gan nesaskārāmies, es jutu, kā karstums plūst no viņa ķermeņa. Pievilkāmies kā divi magnēti. Tuvāk, nekā vajadzētu. Ja enerģija būtu redzama, tie daži centimetri starp mūsu augšstilbiem spīdētu neona krāsās,” portālam menshealth.com stāsta anonīma lasītāja, kura dalās ar savu pieredzi un to, kāpēc ir bijusi neuzticīga visiem saviem dzīves vīriešiem.
Mūsu iedomātās draudzības pamatā bija neliela, vārdā nenosaukta seksuāla pievilcība, ko mēs baidījāmies atzīt, jo es tajā brīdī jau biju attiecībās. Mans puisis, sauksim viņu par Aleksi, bija mūsu kopīgais draugs. Kādu vasaras vakaru es devos uz Daniela māju ar kādu smieklīgu attaisnojumu, ko vairs neatceros… Tā nu mēs sēdējām viņa gultā gandrīz saspiedušies kopā un gaidījām – vai kaut kas notiks vai nenotiks. Pirms sākat mani tiesāt, man jāsaka – tik lielu kaislību nebiju izjutusi jau vairākus mēnešus.
Pirmos divus gadus mēs ar Aleksi mīlējāmies katru dienu (dažreiz vairākas reizes dienā), bet tajā drēgnajā jūnija naktī viss bija mainījies tik tālu, ka pirms gulētiešanas viņš varēja man precīzi pateikt, cik dienu mēs nebijām nodarbojušies ar seksu.
Vai man jājūtas vainīgai?
Man bija 21 gads, kad es jutu, ka sekss ar puisi mani vairs nesaista. Domāju – šie ir manas dzīves kaislīgākie gadi, varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā. Es grasījos apmeklēt psihoterapeitu, lai noskaidrotu, kas ar mani ir nepareizi, un kā rīkoties. Man neienāca prātā, ka es nevēlos seksu, jo man nepatīk pats puisis, viņa uzvedība. Toreiz nesapratu, ka mīlēt cilvēku un būt kopā tāpēc, lai nebūt viena, ir divas dažādas lietas. Tas nav attaisnojums melot kādam, kuram saki “Es tevi mīlu”, bet tā es jutos pirms notikušā.
Kāds kādam pieskārās, tad saskārās lūpas, rokas drudžaini plosīja drēbes un pieskārās ādai. Mēs jau gulējām zem segas, puspliki, sasvīduši no karstuma un kaislībām, kad pēkšņa mobilā iezvanīšanās mūs atgrieza realitātē. Tā bija pirmā reize, kad biju neuzticīga.
Nosodāmākā lieta pasaulē?
Laulības pārkāpšana ir viena no visvairāk nosodāmajām, nepieņemamākajām lietām. Neuzticība ir skandāls, ir vajadzīgs dzelžains spēks, lai spētu to piedot. Es to ļoti labi zināju – redzēju, kā viens no maniem vecākiem ir neuzticīgs, redzēju, ka vecāku laulība tā dēļ izjuka. Un tomēr es biju neuzticīga visiem trim saviem puišiem, ar kuriem man bija diezgan ilgas un nopietnas attiecības.
Bet… Es tiešām nenožēloju, ka meloju un krāpu. Nemaz. Katra situācija bija atšķirīga, taču šī pieredze man iemācīja svarīgas zināšanas par sevi un savu seksualitāti.
Piemēram, tovakar pieglaužoties Danielam, es sapratu, ka sen ir pienācis laiks šķirties ar Aleksi. Tikko biju sapratusi, ka mana seksualitāte nekur nav pazudusi, lai gan man no tās bija bail, jo jutu mežonīgu kaisli. Man bija bezgalīga vēlme apskaut cita cilvēka ķermeni, un vienīgā izeja bija apmierināt šo vēlmi. Dažu nākamo nedēļu laikā es pamanīju, ka es tā nejūtos ar Aleksi. Godīgi sakot, nekad tā ar viņu nebiju jutusies. Tātad – nevis kaut kas nebija kārtībā ar mani, bet gan ar mūsu attiecībām.
Ja es tajā vakarā nebūtu iegriezusies pie Daniela, domāju, ka to būtu sapratusi daudz par vēlu. Tāpēc es nedomāju, ka laulības pārkāpšana ir viens no smagākajiem noziegumiem. It īpaši ne tad, kad cilvēks ir pavisam jauns un mācās pazīt savu sirdi un ķermeni.
Sievietes taču var dzīvot bez seksa
Savu nākamo puisi es krāpu uz bāra deju grīdas. Tas bija karsts un smacīgs vakars. Puisis, ar kuru es satikos (sauksim viņu par Ādamu), nebija bārā, bet viņa draugs (sauksim viņu par Karlu) bija. Pēc trim kokteiļiem es Karlam teicu, ka mums klājas grūti — es mīlu Ādamu, es gribu ar viņu būt kopā, bet mums nav bijis seksa mēnešiem ilgi. Atklāju Karlam, ka es mēģināju uzsākt par to sarunu, bet Ādams to nevēlējās apspriest, un tas mani sāpināja. Man bija spēcīgas jūtas pret viņu, tāpēc es nolēmu, ka viss ir kārtībā – sievietes taču var dzīvot arī bez seksa. Diemžēl tajā vakarā bārā izrādījās, ka esmu sev melojusi.
Pēc vairāku stundu dejošanas cilvēku pūlī es degu kā ugunīs – mana āda kvēloja no katra pieskāriena. Vienkāršākie pieskārieni šķita uzbudinoši aizraujoši, man gribējās vairāk. Tāpēc es pievilku Karlu sev tuvāk un piesūcos viņa lūpām. Tomēr tas, iespējams, bija platoniskākais skūpsts kāds ir redzēts. Drīz vien atraisījāmies, saskatījāmies un pasmējāmies par situācijas absurdumu.
Skūpsts šķita sīkums, taču es jutos slikti. Man bija kauns, ka vēlējos nodarboties ar seksu ar citiem cilvēkiem. Izrunājos ar tuvu draudzeni. Par laimi, viņa uzklausīja mani ar līdzjūtību, nevis nosodījumu. Viņa man palīdzēja saprast, ka nav nekas nepareizs, ja vēlos attiecības, kurās ir sekss, un ka gan Ādamam, gan man būtu vislabāk vienkārši šķirties.
Mēs izšķīrāmies pēc mēneša. Nedēļu katru dienu raudāju, tad saslimu, bija augsta temperatūra. Izstāstīju notikušo dakterei, un viņa paskaidroja, ka reizēm pēc spēcīgiem satricinājumiem, stresa cilvēki saslimst – piemēram, studenti bieži saaukstējas pēc eksāmeniem.
Uzsveru – savu neuzticību nenožēloju, bet ar to arī nelepojos. Vainas sajūta ir kā pilošs krāns, kas lēnām piepilda glāzi līdz malām. Es jutu, ka manī sakrājas sāpīga spriedze. Un tomēr nožēla un vainas apziņa nav viens un tas pats. Jutu – ja situācija atkārtotos, es rīkotos tieši tāpat.
Nepārtraukti atceros rindiņu no Britas Bennetas romāna “Mātes”: “Nozīmīgākos notikumus sievietes dzīvē pavada sāpes.” Katru reizi, kad biju neuzticīga, jutos slikti (līdz noteiktam brīdim), bet tajā pašā laikā šīs pieredzes bija svarīgi atskaites punkti. Ar Danielu es uzzināju, ka tu nevari viltot kaisli un kad tu to jūti tad jūti. Karls un mana draudzene palīdzēja man saprast, cik sekss ir svarīgs pāra dzīvē (vismaz man).
Trešā reize – pēdējā?
Es esmu izpētījusi savu seksualitāti negodīgos veidos, bet, no otras puses, vēlme pārkāpt morāles kodeksu padara šos mirkļus man vēl mīļākus. Jau trešo reizi karstā vasaras vakarā biju neuzticīga kādam puisim. Toreiz ar bijušo draugu Aleksi. Pēc mūsu sāpīgās šķiršanās man nebija miera, es visu laiku atcerējos viņu. Dažus gadus vēlāk mēs negaidīti satikāmies – vienā laikā atradāmies vienā vietā. Es nolēmu, ka tā nav tikai sakritība, un, kad viņš jautāja, vai var atnākt ciemos, es piekritu.
Dažreiz man šķiet, ka nerīkojos pareizi, bet daru to tik un tā. Mēs runājām bīstamā nostalģiskā valodā, mūsu ķermeņi satuvinājās. Mēs klusējām tikai skūpstoties. Jutu, ka viņa mēle man šķiet maza un auksta, kā ārsta instruments, kuru vēlos pēc iespējas ātrāk dabūt ārā no mutes. Mīlējāmies metodiski – kā divi cilvēki saliek Ikea mēbeles pēc instrukcijas. Brīdī, kad viņš saģērbās un aizgāja, jau ausa rīts.
Es nejutos ne labi, ne slikti. Iegrimu dziļā miegā uz dažām stundām, pamostoties gribējās ātri ieiet dušā. 8:00 no rīta jau sapratu divas lietas – pirmkārt, man tiešām ir jāšķiras no sava puiša, jo viņa jūtas ir stiprākas par manējām, aiz žēluma vairs nevaru būt kopā. Otrkārt, pēc nakts, kad krāpu Aleksi ar Danielu, bija noiets garš ceļš – biju daudz uzzinājusi par sevi: kā ir iemīlēties, kā ir skūpstīties, kad to ļoti vēlies, kā tas ir nodarboties ar seksu pienākuma pēc un iekāres vadītai. Šīs trīs pieredzes man šķiet svarīgas, tāpēc kā gan es varu nožēlot izdarīto?
Komandējuma laikā pārgulēju ar kolēģi. Ko man tagad teikt vīram?
