Pēdējie sešdesmit gadi ir unikāli ar to, ka pirmo reizi civilizācijas vēsturē sekss ir padarīts par kaut ko nozīmīgu un vērtīgu. Līdz 20. gadsimta piecdesmitajiem gadiem sekss bija ikdienišķs process, kam netika pievērsta liela uzmanība. Seksualitāte nopietni ir pētīta tikai kādus simts gadus, tāpēc tajā joprojām ir daudz nezināmā. Mēs ne tuvu nezinām visu par to, kā seksualitāte mainās ar gadiem, kas to ietekmē, kā ceļo erogēnās zonas, un daudz ko citu.
Laikmeta fenomens: seksuālā garlaicība jeb tuksnesis
Pazīstamais krievu psihoterapeits, seksologs Aleksandrs Poļejevs grāmatā “Kā saglabāt seksu laulībā” raksta, ka ģimeni neizjauc konflikti vai principiāla viedokļu atšķirība, jo cilvēki ar dažādiem dzīves plāniem un uzskatiem neapvienojas ģimenē vai arī tas notiek ļoti reti. Galvenais destruktīvais spēks ir fenomens, kas zinātnieku aprindās ieguvis nosaukumu – seksuālais nogurums, seksuālā garlaicība jeb seksuālais tuksnesis. Galvenā tā būtība, ka citādā ziņā veiksmīgiem pāriem pēc pieciem, desmit vai piecpadsmit gadiem laulībā vairs nav intīmo attiecību vai daudzu gadu garumā – epizodiski dzimumaktivitātes uzliesmojumi.
Seksologs raksta: “Demogrāfiskā statistika rāda, ka lielākajās Krievijas pilsētās 43% pāru, kas laulībā nodzīvojuši 5–10 gadus, šķiras intīmo attiecību trūkuma dēļ, bet 10% šķiras, jo viens no laulātajiem ir bijis neuzticīgs. 30–40% klientu, kas pie psihoterapeitiem un seksologiem vēršas, lai risinātu problēmas ģimenē, sūdzas, ka viņiem nav intīmu attiecību. Ar katru gadu šādu klientu loks pieaug.
Četrdesmitgadnieks atzīstas: jaunā draudzene ne tuvu nav tik gudra kā sieva. Bet sieva nav seksīga…
Vīrieši, kam bijuši sakari ārpus laulības, atzīstas, ka jaunās draudzenes nav ne tik skaistas, ne tik gudras kā viņu sievas, bet viņi pret tām izjūt seksuālu iekāri. Pētījumi rāda, ka lielajās Krievijas pilsētās 72% pāru ar laulības stāžu no trim līdz pieciem gadiem dzimumattiecībās stājas reizi nedēļā, bet pāri, kas laulībā nodzīvojuši no pieciem līdz desmit gadiem, – reizi divās nedēļās. Turklāt 20% pāru vecumā no 32 līdz 40 gadiem ar seksu nodarbojas tikai reizi mēnesī (12 reizes gadā!). Citādi kā par seksuālu tuksnesi šādu situāciju nosaukt nevar.”
Vai laulību, kurā ir bezkrāsaina seksuālā dzīve, var uzskatīt par veiksmīgu? Poļejevs domā, ka tā ir ļoti ievainojama, nestabila institūcija. Šādā ģimenē gan sieva, gan vīrs ir ne vien atvērti jaunām attiecībām, bet ir viegli aizkaitināmi un kļūst naidīgi, pat agresīvi pret apkārtējo pasauli. Seksuālā enerģija ir liels spēks, ugunskurs, kas apdziestot negatīvi ietekmē visas dzīves jomas. Cilvēks, kas nesaņem pieskārienu dziedējošās injekcijas, pamazām izčākst, sažūst kā lapa rudenī, zaudē dzīvesprieku un mirdzumu acīs. Laulība bez seksa ir kā puķe bez ūdens.
Mīlestību nokauj steiga un nevērība
Intīmās dzīves aktivitātes samazināšanās nav tikai mūsdienām raksturīgs fenomens. Šī parādība novērota kopš monogāmās laulības pastāvēšanas sākuma, to ir aprakstījuši Senās Romas ārsti un viduslaiku franču dziednieki. Līdz pat 19. gadsimta beigām, kad sabiedrība pamazām sāka atbrīvoties no reliģiskiem aizspriedumiem, netika uzskatīts, ka seksam laulībā vajadzētu sagādāt baudu. Dominikāņu ordeņa mūks, filozofs un teologs Akvīnas Toms rakstīja, ka Dievs radīja seksu laulībā, lai tiktu turpināta dzimta, nevis tādēļ, lai tas sagādātu prieku.
Tikai 19. gadsimtā ārsti sāka brīdināt: pelēcība gultā ir kaitīga. “Seksuālā noguruma, panīkuma daba ilgu laiku netika pietiekami pētīta, un, atklāti sakot, psihoterapeiti un seksologi bieži vien nespēj atrisināt šo problēmu. Seksuālo garlaicību pastāvīga pāra attiecībās speciālisti uzskata par sarežģītāku problēmu nekā frigiditāte un seksuālā disfunkcija,” atzīst Poļejevs.
Jābūt pateicīgam par piedzīvotajām jūtām, jo tikai divas trešdaļas cilvēku vispār spēj mīlēt.
Attiecību sākumā pārim sekss ir vairākas reizes dienā, reizēm līdz spēku izsīkumam. Abiem šķiet, ka tā būs mūžīgi. Un patiesi – kas apdzēš mīlas liesmas, ja pētījumi liecina, ka 87% laulību tiek noslēgtas aiz mīlestības un tikai desmitā daļa aptaujāto nosauc citus iemeslus? Krāšņā, emocionāla aizraušanās vīriešiem ilgst divus gadus, sievietēm nedaudz ilgāk, un pēc tam kāršu namiņš sabrūk, skaidro Poļejevs.
Tomēr jābūt pateicīgam Dievam un dabai par košo izjūtu gammu, jo tikai divas trešdaļas cilvēku vispār spēj mīlēt. Savukārt romantiskā mīlestība nevar dzīvot ilgāk par deviņiem mēnešiem, jo prasa pārāk lielu iekšējo resursu un enerģijas patēriņu, piebilst seksologs Aleksandrs Poļejevs. Lielu mīlestību, kas dzīves laikā var uzliesmot pāris reižu, no sīkas aizraušanās var atšķirt pēc fizioloģiskām īpatnībām – cilvēkam vienkārši daudz biežāk gribas čurāt. Pavērojiet, cik bieži partneris iet uz tualeti, un uzzināsiet patiesību par viņa jūtām. Dabu nepiemānīsi!
Neatliekamo pienākumu sarakstā mīlestība nav iekļauta
Pēc pirmajiem tuvības gadiem seko problēmas, rūpes, pienākumi… Viss ir jāpagūst, un jūs dzīvojat skrienot. Neatliekamo pienākumu sarakstā mīlestība nav iekļauta. Kad pēdējo reizi apskāvāties ar partneri un atļāvāties pastaigāties gar jūras krastu? Kad jūs pēdējo reizi vienkārši runājāt par mīlestību? Tas bija sen? Lūk, arī atbilde uz jautājumu, kāpēc intīmā tuvība jums vairs nesagādā prieku.
“No pieredzes varu teikt, ka daudziem tas šķiet normāli – ierasties mājās vēlu vakarā, pārmīt dažas aprautas frāzes ar ģimeni. Tā dzīvot pat ir prestiži, jo tā dara cilvēki, kas veido spožu karjeru. Cilvēki mācās, strādā, aizraujas ar sportu, klīst interneta telpā, bet pēc tam vaicā seksologam, kāpēc viņus nepriecē sekss,” skaidro seksoloģe Jeļena Hvalinska. “Mēs dzīvu saskarsmi nomainām ar nedzīvām interesēm. Vīrieši interesējas par tehniku, augstajām tehnoloģijām, sievietes – par modi un rotaslietām. Lai nopirktu visu, ko acis kāro, esam gatavi strādāt līdz rītam, upurējot personīgus kontaktus. Iznāk, ka mūsdienu pasaules sasniegumi ir vērsti pret mīlestību.”
Turpretī Aleksandrs Poļejevs ir pārliecināts, ka ne jau laika trūkums nokauj mīlestību, drīzāk uzmanības trūkums vienam pret otru. Hroniskais ritenis, kurā cilvēki sevi ir ierāvuši, traucē domāt par jūtām. Viņi apgalvo, ka vēlas seksu, ka tā ir par maz, taču patiesībā nespēj just, jo jutekļi ir notrulinājušies. Par seksu cilvēks fantazē daudz vairāk, nekā praktiski ar to nodarbojas, bet no tā ir atkarīgs mūsu pašvērtējums un arī dzīves ceļš.
Bauda kā dzīvības eliksīrs
Seksologam Dainim Balodim ir savs viedoklis: pirms simt gadiem par dzimumattiecību kvalitāti nebija pieņemts runāt, bet tagad esam metušies otrā galējībā. Viņaprāt, seksa nozīmi nevajadzētu pārvērtēt, vislabāk, ja visās jomās tiek saglabāts līdzsvars. Vai var būt veiksmīga laulība bez intīmas tuvības? Protams, var. “Sekss partneru starpā atspoguļo viņu attiecību kvalitāti kopumā. Bieži vien tas ir kā lakmusa papīrs – ja sekss ir nekāds, arī attiecības nav labas. Seksuālās vajadzības dzīves laikā mainās: ar gadiem sievietēm gribas vairāk seksa, vīriešiem – mazāk. Laikam ejot, izplēn partneru jūtas un līdz ar tām arī vēlme pēc fiziskas tuvības. Kopā cilvēkus saista sociāli un mantiski faktori. Pieredze rāda, ka kopdzīve bez seksa ir iespējama un tā dzīvo daudzi,” atzīst Dainis Balodis.
Speciālists norāda, ka nevajag aizmirst arī to, ka seksa trūkums nereti saistīts ar hroniskām slimībām, kas nokauj spēju kaislīgi mīlēties. Vīriešiem tas var būt cukura diabēts, sirds un asinsvadu slimības, paaugstināts asinsspiediens. “Viens ir, ja runājam par jauniem, smukiem, veseliem cilvēkiem, otrs – ja par cilvēkiem gados ar krietnu slimību buķeti un pienākumiem.”
Ar maigumu otram apliecinām, ka viņš ir tik labs un vērtīgs, ka tiek gribēts
Pārmaiņu treneris, seksologs Artūrs Šulcs pārstāv speciālistus, kuri uzskata, ka dzīve bez seksa ir pliekana un pelēka: “Vīrieši un sievietes, it īpaši, ja viņi jau ir cienījamos gados, kuriem ir bagāta intīmā dzīve, izskatās un izturas pavisam citādi nekā tie, kuru seksuālā dzīve ir noplicināta vai izčākstējusi pavisam. Apsēdieties parkā un pavērojiet cilvēkus! Tie, kas ir samīļoti, iet ar iekšēju smaidu, viņi ir skaisti, jo ir pašapzinīgi izslējušies, pavisam citādi tur galvu, rokas, ķermeni. Caur fizisko mīlestību mēs mācāmies sniegt sevi un pieņemt otru.”
Seksologs ir pārliecināts, ka arī mūža otrajā pusē nav jābīstas apgūt šo komunikācijas formu, kļūt brīviem, atvērtiem un iekšēji bagātināties: “Sievietes pēc menopauzes vairs nebaidās no grūtniecības, tāpēc jūtas brīvāk. Vecāki vīri, kam ir pilnvērtīga seksuālā dzīve, ir dinamiski, ieinteresēti dzīvē, vīrišķīgi, jo mīlestība, tostarp fiziskā, ir dzīvības eliksīrs, milzīgs resurss, neizsmeļams emociju avots, veids, kā apliecinām viens otram, ka esam gribēti, vajadzīgi. Tie, kas mīlējas, ir fiziski, emocionāli, garīgi un sociāli veseli. Ja cilvēks tiek glāstīts, viņa dzīves kvalitāte pieaug. Ar maigumu otram apliecinām, ka viņš ir tik labs un vērtīgs, ka tiek gribēts. Ir tikai normāli, ja ir intīmi draugi, kam varam pajautāt: “Ko tu šovakar darīsi? Vai gribi pamīlēties?” Priekšlikumu var izteikt gan vīrietis, gan sieviete, un nav nekas traks, ja piedāvājums tiek noraidīts. Ir jāmaina dzīves filozofija un jāsaprot, ka bauda ir vērtība, ka, saplūstot fiziski, mēs pietuvojamies dievišķajam, augstākajām garīgajām izpausmēm.”
Brīnums nerodas bez vingrināšanās
Seksologs Artūrs Vāvere uzskata, ka sievietes nespēja gūt baudu jau attiecību sākumā ir viena no pamatproblēmām, kas ar gadiem rada sasalumu tuvāko cilvēku starpā. Lai gan kopdzīves sākumā pārim sekss ir ļoti bieži un viss rādās rožainās krāsās, sieviete no tā gūst tikai emocionālu, bet ne miesisku apmierinājumu. Pēc dzemdībām viņa pievēršas bērnam un aizvien biežāk sāk izvairīties no seksuālām attiecībām ar vīru. Sākumā sieviete īsti nesaprot, kas viņai jāizjūt, gaida brīnumu, kautrējas runāt, meklē vainu sevī, bet pēc tam sāk izvairīties no seksa, skaidro, ka grib palasīt grāmatu, ir nogurusi. Pāra attiecības ripo rutīnas ritenī, viņi nerunā par problēmām un atmet visam ar roku, sak, lai iet, kā iedams.
Arī Aleksandrs Poļejevs savā grāmatā atzīst, ka trešā daļa sieviešu negūst baudu no tuvības. Viens no biežākajiem vēsuma iemesliem – pusaudzes vecumā meitene nav masturbējusi. Poļejevs skaidro: lai sievietes dzimumorgāni kļūtu jutīgi, tie jāattīsta, jāvingrina, un tas jādara tieši tad, kad organismā ir maksimāls hormonu līmenis, kas veicina ģenitāliju jutīguma veidošanos, tātad no 13 līdz 18 gadu vecumam.
Bieži vien sieviete zina, kas ir mīlestība, bet nezina, kas ir bauda
“Lūk, tā daba par mums ironizē. Ja šajā periodā meitene vēl nestājas dzimumattiecībās, bet fantazē, izjūt tieksmi un aktīvi pašapmierinās (reizi dienā), viņas ģenitālijas tiek sagatavotas seksuālām attiecībām nākotnē. Tomēr bieži gadās, ka ģimenē apstākļi nav labvēlīgi, un meitene šo posmu palaiž garām. Visbiežāk vecāku puritāniskie aizspriedumi un bailes no nosodījuma liek meitenei atturēties no masturbācijas. Kad jaunā sieviete sāk dzimumdzīvi, viņas ķermenis tam nav sagatavots. Dzimumorgāni snauž, sarāvušies kamoliņā, to nervu gali neatbild uz signāliem, lai gan seksuāla akta laikā dzimumorgānos ir jāpalielinās vielmaiņas procesiem. Iznāk, ka sieviete it kā vēlas tuvību, bet viņas organisms seksuālā akta laikā nefunkcionē tā, kā daba paredzējusi. Pietiek ar dažām reizēm, lai viņa pierastu pie domas, ka seksa laikā nekas īpašs nenotiek un vispār tas ir vīriešiem. Bieži vien sieviete zina, kas ir mīlestība, kaislība, bet neaptver, kas ir seksuālā bauda,” secina seksologs.
Grūtākais: jāmainās abiem
Mānīgs ir pieņēmums, ka mūsdienās pieauguši cilvēki nepiespiesti runā par seksuālo dzīvi. Diemžēl daudzi ir tik konservatīvi, ka paniski baidās sākt pat sarunu, kur nu vēl kaut ko mainīt. Dreb kā apšu lapiņas: neķersimies šim bubulim seksam klāt! “Ar katru gadu ir aizvien grūtāk atgriezties pie šā jautājuma. Vieglāk ir izlikties, ka problēmu nav. Tādējādi gan viens, gan otrs paliek vienatnē ar savu problēmu un risina to atšķirīgi,” novērojis Artūrs Vāvere.
Seksuāla tieksme, tāpat kā citas vēlmes, ik pa laikam pieaug un pazeminās, un to ietekmē daudzi ārējie faktori. Cilvēki zaudē ilūzijas, jo pamazām rūk kaislība, sajūsma, jūtu stiprums, kas bija seksuālo attiecību sākumā. Ja cilvēks nespēj ar to samierināties un neiemācās novērtēt to, kas nāk zaudēto īpašību vietā, intīmā dzīve ar partneri viņam sāk šķist pelēka un garlaicīga. Savukārt, ja jūtas pret partneri sāk piepildīties ar bailēm un aizvainojumu, ir dabiski, ka seksuālā tieksme pazeminās vai pazūd pavisam.
Vīrs esot seksuālais maniaks, kurš vēlas seksu… reizi nedēļā
Tomēr ir arī miesiskās vecuma pārmaiņas. Reiz tvirtais, slaidais augums aptaukojas, noļūk, nokarājas un vairs neuzbudina partneri. Veļas dēlim līdzīgais vēders tagad atgādina apaļu ziepju burbuli, pa kuru gribas vienīgi draudzīgi uzplikšķināt. Vīriem piezogas četrdesmitgadnieku krīze, kad acis sāk mirdzēt, ieraugot jaunu miesu. “Terapijas nodarbībās redzu, cik grūti ir lauzt sevi un kaut ko mainīt gadu desmitiem iestrādātajā rutīnā. Pāru attiecībās sarežģītākais ir tas, ka jāmainās abiem, nepietiek, ka to vēlas viens. Pāri atsakās eksperimentēt, realizēt slēptas vēlmes, izrunāties. Piemēram, vīrietis vēlas orālo seksu, bet sievai tas ir tabu. Pie manis atnāk 43 gadus vecs vīrietis un stāsta, ka esot seksuālais maniaks, jo gribot seksu reizi nedēļā. Tā apgalvojot viņa sieva. Četrdesmitgadnieki nezina, kas ir lubrikants un ko iesākt ar masāžas eļļām.
Cilvēkiem grūti runāt par nesaskaņām intīmajā dzīvē
Zinu desmitiem gadījumu, kad vīrietim pašam šķiet, ka viņš seksā ir vienkārši fantastisks, bet sieviete nav apmierināta. Vīrietis ātri uzbudinās, apmierina sevi, bet sieviete jūtas izmantota. Viņš nav gatavs uzklausīt iebildumus, jo uzskata, ka problēma nav viņā, bet sievietē. Savukārt sieviete jūtas aizvainota, viņai ir izveidojies grūti pārvarams riebums. Par nesaskaņām intīmajā sfērā cilvēkiem ir grūti runāt. Pie seksologa viņi atnāk tikai tad, kad ir nonākuši līdz izvēlei šķirties. Saplēstu krūzi var salīmēt, bet plaisas paliek,” novērojumos dalās seksologs.
Viņš uzsver, ka nevienu situāciju nevar risināt pēc šablona. Laulība ir unikāla, sarežģīta faktūra, kurā divi cilvēki risina ļoti plašu uzdevumu loku: materiālu, psiholoģisku, seksuālu. “Es iesaku uzdrīkstēties, ļauties, izmantot seksa rotaļlietas – vibratoru, gredzenus, bet cilvēkos ir noliegums, viņi purina galvu: nē, jo nevar pārvarēt psiholoģisko barjeru.”
Strādājot ārzemēs, pašapmierinās. Kad atbrauc mājās, seksa ar sievu vairs nav
Artūrs Vāvere iesaka dažkārt izmantot arī pornogrāfiju, lai gan tā nav vērtējama viennozīmīgi, jo tai ir pārāk daudz negatīvu seku: “Regulāra masturbēšana, skatoties pornogrāfiskas filmas, izraisa nespēju veidot normālas attiecības ar dzīvu cilvēku.
Smadzenes pierod pie intensīviem impulsiem, bet dzīvē ritms ir lēnāks, sajūtas – citādākas, tāpēc vīriešiem rodas problēmas ar erekciju. Ja 12–13 gadus veci pusaudži skatās pornogrāfiju, vēlāk viņiem ir nopietnas problēmas veidot seksuālas attiecības ar vienaudzēm. Tāpat ir ar tiem, kas devušies strādāt uz ārzemēm. Lai pašapmierinātos, viņi izmanto videozvanus un interneta iespējas, bet, kad beidzot satiekas ar mājās palikušo sievu, seksa nav.”
Artūrs Vāvere uzskata, ka seksuālo enerģiju ir iespējams pārveidot un novadīt citās dzīves sfērās. Pēc viņa domām, viens no seksa trūkuma kompensācijas veidiem ir ticība Dievam. Ja neizdodas sublimēt seksuālo enerģiju, tā krājas, rada seksuālu spriegumu un negatīvi ietekmē attiecības ar tuviniekiem, kolēģiem, citiem cilvēkiem.
Runājiet, ceļojiet, mīlējieties!
Turpretī seksologs Artūrs Šulcs ir pārliecināts, ka, tāpat kā vajadzību elpot un ēst nevar sublimēt citās nodarbēs, arī vēlmi pēc intīmiem pieskārieniem un kairinājuma nevar aizstāt ar darbu, ticību, puķu kopšanu vai bērnu audzināšanu. Mēģinājumi no dzīves izstumt seksuālās vajadzības pāraug negatīvās, nedabiskās formās. Ja mājai nav noteku, pa kurām aiztecēt ūdenim, tās pamati sāk bojāties un māja sabrūk, skaidro Artūrs Šulcs. Laulību, kurā netiek kopta intīmā joma, seksologs salīdzina ar dārzu, kurā iestāda ābelītes, plūmju kociņus un gadiem neliekas ne zinis. Dārzs būs aizaudzis ar kārkliem, nātrēm un virzu, bet augļu koki nīkuļos. Tas pats attiecas uz fizisko attiecību dārzu – tas jākopj. Nevar apprecēties, iespiest pasē zīmogu, laist pasaulē bērnu un nelikties ne zinis par otru cilvēku.
Seksologs Artūrs Šulcs nosauc, viņaprāt, trīs galvenos faktorus, kas, gadiem ejot, izraisa fizisku un emocionālu atsvešināšanos laulāto starpā. Gadās, ka gadu desmitiem cilvēki viens otram nav pateikuši neko labu. Bet ir tik vienkārši reizi dienā tuvam cilvēkam uzrakstīt īsziņu ar tekstu: “Es tevi mīlu, tu esi pats foršākais pasaulē.” Vai piezvanīt un pateikt: “Tu man esi ļoti svarīgs, es ilgojos pēc tevis.” Diemžēl cilvēki nelieto evolūcijas priekšrocību – artikulētu valodu, lai izteiktu pozitīvas jūtas, turpretī nepatiku un dusmas pauž daudz biežāk.
Ir daudz iespēju gūt kopīgus emocionālus iespaidus. Lielākā daļa no tiem ir bez maksas.
Otrs atsvešināšanās iemesls – pāri nerada kopīgus emocionālos pārdzīvojumus, neizmanto tās unikālās iespējas, ko piedāvā dzīve uz šīs Zemes, skaidro pārmaiņu treneris. Iespēju ir daudz, un lielākā daļa bez maksas – var taču kopīgi vērot saulrietu, peldēties jūrā lielos viļņos, iet pārgājienā, kāpt kalnos, mācīties dejot, lasīt mežā pirmos pavasara ziedus. “Viņi nevis bauda, dara kaut ko pa īstam, bet ēd konservus – sēž dīvānā, un viņus vienojošais elements ir televizora pults.”
Sievas, kuras mūžīgi “zāģē”, ar laiku emocionāli izstumj vīrus no ģimenes
Trešais seksuālā magnētisma izzušanas cēlonis, pēc seksologa domām, ir sievu mūžīgā neapmierinātība ar vīriem: “Sieva sūdzas, ka vīrs pārāk ilgi kavējas darbā vai par maz strādā, par maz pelna vai neko nedara mājās. Viņš var censties, cik grib, rūpēties par visiem, bet sievai tik un tā nebūs labi. Vīrietim ar ģimeni neveidojas pozitīva atgriezeniskā saite, tāpēc viņā izsīkst vēlme kaut ko darīt. Ja viņam visu laiku atkārto, ka viņš neko nevar, ar laiku viņš tiešām kļūst par neko. Attiecības sāk nīkuļot, līdz izirst – vīrietis sāk dzert vai spēlēt azartspēles, labākajā gadījumā ieslīgst iekšējā emigrācijā – pavada dienas darbnīcā, kur visapkārt ir plaukti ar skrūvītēm un vecām detaļām, vai dodas makšķerēt, braukt ar močiem, medībās. Vīrietis meklē pozitīvas emocijas un piesaistes ārpus laulības, kur nereti atrod arī citas attiecības.”
Neiestumiet seksuālās vēlmes pagultē
Seksualitāte nav kaut kas pats par sevi esošs, tā ir jāapgūst tāpat kā daudz kas cits pasaulē, uzsver Artūrs Šulcs. “Ir jāapgūst emocijas, ir jāmācās no jauna palūkoties uz partneri, jutekliski izjust sevi un otru cilvēku. Ir jāpēta sevi un jāstāsta otram, ko vēlies. Ja gribam plūmju kokteili ar šokolādes saldējumu, mēs to mierīgi pasakām, bet pateikt – es gribu, lai tu man pamasē dibenu – nezin kāpēc sagādā problēmas. Kad cilvēki atnāk pie manis un stāsta, ko vēlas, mēs domājam, kā viņi to var radoši salikt kopā un realizēt. Tā var būt kaut vai telts, kurā vienlaikus mīlējas divi pāri. Tas ļauj cilvēkiem redzēt un izjust, kā tas notiek vēl diviem cilvēkiem. Tā var būt draudzene, kas pamasē otrai krūtis.”
Seksologs iesaka necensties aizstumt pagultē seksuālās vēlmes, bet brīvi pārrunāt tās. Savu un otra ķermeni var izjust un izprast, mācoties sociālās dejas – salsu vai argentīniešu tango. Aleksandrs Poļejevs rekomendē atvēlēt mīlestībai un saskarsmei laiku bez ieslēgta televizora un datora, kopīgi padzert tēju, cieši ieskatoties otra acīs. Šādas minūtes uztur neredzamu, intīmu saikni, ļauj izjust otru kā sevi pašu. Svarīgi, lai šāda saskarsme notiktu nevis reizi mēnesī, bet ieviestos kā regulārs rituāls. Lai to nekad nevajadzētu atgādināt, gaidīt, lūgt, pieprasīt. Mīlestībai ir jākļūst par ieradumu!
Cik ilgi jūs kopā vakariņojat? Vai jums abiem ir interesanti?
Amerikāņu seksoloģes Alīna Zoldbroda un Emīlija Morsa piedāvā neparastu pāra emocionālās tuvības teoriju. Tā tiek noteikta pavisam vienkārši – pēc laika, ko pāris pavada, tērzējot pie virtuves galda. Ja abiem ir interesanti, viņi nemanot pēc pusdienām vai vakariņām paliek kopā, dzīvi sarunājoties un, protams, dzerot tēju vai kafiju, bet šie dzērieni stimulē estradiola (viena no trim estrogēniem) izstrādāšanos, kas iekļūst olnīcās, vagīnā un citās erogēnajās zonās. Patlaban tiek pētīts, vai organisms izstrādā arī pārējos estrogēnus, cik daudz un tieši kuras ķermeņa zonas ietekmē.
Pēc pāris emocionālās sarunās pavadītām stundām vagīna ir teju vai uzpumpēta ar estradiolu un gatava orgasmam. Vienlaikus notiek arī partneru bioloģiskā pieskaņošanās. Jaunās amerikāņu pētnieces uzskata, ka nepietiek ar to, ka cilvēki dzīvo kopā, dala vienu viesistabu un guļamistabu. Viņiem iespējami biežāk jānododas emocionālai tuvībai, kad laiks burtiski pazūd.
Cilvēkiem ir jārunā, nevis jāapmainās ar replikām un aprautām frāzēm, raksta Aleksandrs Poļejevs. Tāpēc izvērtējiet prioritātes! Mīlestība pirms tūkstoš gadiem bija, ir un arī nākotnē būs galvenā vērtība. Karjera, nauda, ideāla kārtība mājās – tas, protams, arī ir svarīgi un vajadzīgi, bet laimes esence tā nav. Nauda un karjera ir mainīgi lielumi, bet aizgājušu, pazaudētu mīlestību atpakaļ vairs neatsaukt.
Informācija no žurnāla “Patiesā dzīve”.
