Teorētiski, jo vairāk randiņos dodies, jo lielāka iespēja, ka atradīsi sev īsto cilvēku, taču tajā pašā laikā, jo lielāka iespēja, ka satiksi dīvainus, garlaicīgus vai agresīvus tipus, kuri sākumā līdzinās pilnīgi normāliem vīriešiem. Vienu tādu satiku (līdz šim biedējošākais randiņš, kas man ir bijis), un ticu, ka neaizmirsīšu to visu mūžu. Atceroties to arī tagad, uzliesmo adrenalīns un sāk trīcēt rokas.
Es tajā laikā viesojos Londonā un gribēju izpētīt svešas valsts tirgu. Izmantojot mūsdienu iepazīšanās lietotnes, to paveikt var ātri. Likās simpātisks, rakstīja bez kļūdām, kas ir liels pluss, raiti izklāstīja savas domas, tāpēc ilgi negaidot vienojāmies satikties pie alus kausa. Kad Dariuss jautāja – “dzersim alkoholu, vai man braukt ar motociklu?”, nodomāju, ka tas ir nekas vairāk kā mēģinājums izskatīties foršam.
Tādas lielpilsētas kā Londona centrā uz randiņiem neviens nebrauc ar motocikliem, jo tos nav kur novietot, un vienkārši uz ielas atstāt nedrīkst. Policisti ne vien braukā apkārt, bet arī jāj ar zirgiem. Cita lieta, tikšanās mērķis ir iedzert alu, tad kāda velna pēc jautāt “dzersim alkoholu”? Ak, ja es toreiz būtu sapratusi, ka šis mājiens bija tikai pirmais ieskats vīrietī paslēptā briesmoņa ūsās. Bet par to vēlāk.
Viņš nāca uzvalkā, tieši no darba. Ļoti jauks un sakopts, nekas neparasts cilvēkam, kas strādā birojā Londonā. Dīvaināks bija ofisa durvju “čips”, kas karājās viņam kaklā. Uz tā bija pasaules līmeņa datortehnoloģiju korporācijas logotips (starp citu, visu vakaru viņš to nenovilka). Jā, jūs teiksiet, tādā pilsētā cilvēki steidzas, tik daudzi ar tām kartēm kaklā ielec metro un skrien mājās, lai tikai ātrāk tiktu cauri sasvīdušu cilvēku drūzmai, klausoties metro diktora “mind the gap”, un lai ātrāk varētu iekrist siltā gultiņā.
Bet vai tiešām, ejot uz randiņu, jūs nenoņemtu šo darba atribūtu, piemēram, santehniķis noņem instrumentu jostu, viesmīlis noņem vārda karti vai būvstrādnieks izslēdz urbi…
Nē, jūs to neņemtu nost, ja jūs vēlētos parādīt savu vērtību darba tirgū un savus sasniegumus. Nē, jūs to neņemtu nost, jo citādi, kā cilvēki zinās, ka jūs esat mežonīgi nereāls un gudrs, un cita starpā arī liels pelnītājs? Es reiz pazinu biroja apkopēju, kas strādāja Londonas slavenas firmas biroju kompleksā, kura mēdza iet uz darbu un no darba oficiālā uzvalkā un vienmēr, VIENMĒR viņas kaklā bija šī logo karte. Kad jautāju, kāpēc viņa tā ģērbjas, viņa pat nevilcinoties atbildēja, “lai cilvēki pilsētā un metro domā, ka esmu biroja darbiniece un zina, kuras firmas, lai viņi mani vairāk ciena.”
Līdzīgi kā emigranti, kuri atgriežas Dobelē, ģērbušies slavenu zīmolu drēbēs, kam pa visu krūti, kāju vai dibenu mirdz gigantisks firmas logo. Mans randiņa biedrs droši vien arī gribēja, lai es viņu vairāk cienu, kad pirmo reizi viņu ieraudzīju.
Puisis izvēlējās ļoti šiku vietu, restorānu pašā pilsētas centrā ar skaistākajām lustrām, kas karājās no griestiem, romantisku pustumsu un pieklājīgiem viesmīļiem. Kā vienmēr, pirmajā randiņā es sēdēju iepretim jaunajai paziņai, lai būtu vieglāk sarunāties, nevajadzētu grozīt galvu un lai nevajadzētu saskarties ar pleciem vai kājām ar kādu, kuru tikko esi saticis. Piesardzības pasākums, kas vēlāk tajā pašā vakarā ieguva lielu nozīmi.
Pasūtījām alu un sākām randiņu. Sākumā bija interesanti, Dariuss runāja par savu darbu milzīgā kompānijā, es klausījos ar izbrīnu, jo līdz tam man nekad nebija nācies komunicēt ar kādu “no iekšpuses”. Es nezināju, kā darbojas šādas korporācijas, tāpēc jautāju, lai gan viņš man teica, neprasot. Pēc krietnas stundas un pusotras pintes alus man apnika klausīties un domās sāku plānot savu rītdienu, cerot, ka kādā brīdī viņš apklusīs vai varbūt kaut ko par mani pajautās. Kad viņš kaut ko pieminēja par ceļošanu, es pārtraucu plānošanu un klausījos.
“Es braucu tikai uz citiem kontinentiem, jo kāda jēga Eiropā – viss jau redzēts, un visur pilns ar tūristiem, man labāk patīk dārgāk, bet bez tūristiem”, viņš teica. Es jutos neērti, it kā tobrīd es būtu “tā tūriste”, kuras tuvumā viņam nepatīk atrasties.
Pirms es paguvu beigt pirmo alus glāzi, Dariuss bija pusceļā otrajai un turpināja savu runu par saviem ceļojumiem, pamazām piesātinot tos ar erotiskām seksa tūrisma detaļām: “Man visvairāk patika Austrālija, kādi augumi, kādas tur sievietes! Viss maigs un elastīgs. Austrālijas sievietes ir ļoti elastīgas un pieejamas. Pietiek parunāties pludmalē, pasniegt kokteili, uzmest lidojošo šķīvīti, un vakarā es ar pirkstiem skrienu pār viņas augšstilbiem, lēnām atklājot to mazo balto laukumu, kas zem bikini neiedeg. Vai esi kādreiz izmēģinājusi pozu, kad veic tiltiņu?”.
Izstāstījis par kādas Šaronas un viņas draudzenes Alises “uzstāšanos” greznas viesnīcas peldbaseinā un pēc tam viņa istabiņā, Dariuss jautāja, vai viņš nevarētu apsēsties man blakus. Es atteicos, jo man jau sāka nepatikt virziens, kurā vakara saruna pagriezusies, un aizbildinājos ar to, ka man ērtāk runāt, sēžot šādi (gribēju piebilst – “klausīties un pētīt savus nagus, tu antisociālā padauza”, bet es atturējos). Un viņš turpināja uzskaitīt savas uzvaras.
Izrādās, ka viens no viņa vaļaspriekiem ir izmēģināt seksu ar dažādu rasu, tautību un reliģiju sievietēm un pēc tam apspriest to ar saviem draugiem (un, protams, arī citām sievietēm, kuras viņš redz pirmo reizi).
Es nevaru izskaidrot, kāpēc es neaizgāju pēc pirmā detalizētā seksa ainas apraksta. Sēdēju sastingusi kā ledus bluķis, klausījos un nevarēju, vienkārši nespēju noticēt tam, ko ar ausīm dzirdu šajā skaistajā vietā no šī vietējā tautieša lūpām.
“Ar afrikānietēm bija ļoti interesanti, es mēģināju ar vienu no Nigērijas un otru no Kenijas. Nigēriete Kiša bija trakāka un tik aktīva, glāstīja, smējās, lēkāja, gandrīz salauza gultu. Bet no Kenijas – vairāk ļāvās un labāk sūkāja. Tagad es gribētu pamēģināt ar ķīniešu meiteni, viņas ir tik mazas, lai tur labi slīdētu,” viņš teica un stāstīja, raksturojot dažādās tautības. Viņš īpaši uzsvēra krievu sieviešu seksuālo agresiju un Baltijas meiteņu pasivitāti, sakot, “kā baļķis gultā”.
Manā galvā sāka šaut visi drošinātāji, atcerējos dokumentālās filmas par sērijveida izvarotājiem, tikai daži no tiem tik sīki atceras katru upuri. Kamēr galvā griezu Džozefa Makkana, Teda Bandija un citu izvarotāju biogrāfijas, Dariuss pēkšņi apsēdās man blakus. Es virzījos tālāk, viņš tuvāk. Es vēl tālāk. Viņš mēģināja mani apskaut, es satvēru viņa roku. “Nepieskaries! Es gribu doties, es paprasīšu rēķinu,” gribēju celties, bet attapos iespiesta stūrī. Nu nav jau kur atkāpties, vajag kaut kā smuki iziet no situācijas un pēc iespējas ātrāk un tālāk bēgt no tā aizdomīgā ķēma. Labi, ka vismaz esam publiskā vietā, nodomāju. Es paskatījos apkārt. Netālu stāvēja apsargs, tāpēc panikai nebija pamata, ja kas, palīdzība bija tieši tepat.
“Nē, varbūt mums vēl nevajadzētu iet, parunāsim,” vīrietis nomurmināja, vienlaikus uzliekot roku man uz augšstilba. “Es tev teicu, lai beidz pieskarties,” es atcirtu. Viņš atrāvās, bet kad es paņēmu maku, viņš satvēra manu galvu un mēģināja mani noskūpstīt. Ar roku grūdu viņa seju prom no sevis, bet viņš nepakustējās un mēģināja iebāzt mēli manā mutē. Tajā brīdī ar visu ķermeni jutu vajadzību aizstāvēties.
Atcerējos skolas biedra doto padomu, ko darīt, ja tevi kāds mēģina noskūpstīt, kad tu negribi un kad nevari tikt prom. Iekost. Jebkur. Stipri, ātri un sāpīgi. No zila gaisa šāds vīrietis atlaidīs rokas, un tev būs iespēja atkāpties, pirms saņemsi sitienu, jo ļoti iespējams, ka tā varētu būt viņa pirmā reakcija.
Un es kodu. Vietā, kas ir vistuvāk sejai – viņa lūpā. Cauri tai. Tā, it kā auskars būtu ievietots. Mani augšējie un apakšējie zobi atsitās viens pret otru. Dariuss acumirklī atkāpās, pielēca kājās, un ar izplestām acīm skatījās uz mani, pieskārās savai lūpai, no kuras tecēja asinis. “Es tev vairākas reizes teicu – nē,” es centos izmantot savu skarbo balsi, bet mana balss trīcēja tāpat kā manas rokas un viss ķermenis. “Tu tak neesi vesela, tu man pārkodi lūpu! TU PĀRKODI!” viņš kliedza, smērējot zodu ar pilošajām asinīm.
Mans jaunais paziņa vēl nedaudz minstinājās un izskrēja ārā. Pie galda pienāca apsargs un pieklājīgā britu valodā pajautāja vai viss kārtībā, jo jebkurš saprastu, ka kaut kas nav labi. Patīkams viesmīlis atnesa pēdējo vīrieša pasūtīto alu un rēķinu.
Es nevarēju paiet, mani ceļi joprojām drebēja un rokas trīcēja. Es apsēdos. Izdzēru Dariusam atnesto alu, samaksāju rēķinu un, ejot uz metro, domāju, cik labi, ka tikāmies tik publiskā vietā un pamanīju viņa uzvedības “sarkanos karogus”, kas liecināja par gaidāmajām nepatikšanām.
Un atgādinājums sev un citiem – ja randiņa laikā jūties neērti, labāk doties prom agrāk nekā vēlāk.
- 18. GADSIMTA ceļvedis seksa pozās
- Kā “OnlyFans” palīdz sportistiem gūt peļņu, popularitāti un sazināties ar faniem
- Intīmas attiecības: izpētiet jutekliskas pozas dziļākām saitēm
- Zinātnieki atbild, kas ir veselīgāk orālā seksa laikā: izspļaut vai norīt
- Pastāv viens galvenais iemesls, kas ietekmē sieviešu apmierinātību guļamistabā