Droši vien daudzas sievietes piekristu, ka viņu lielākos noslēpumus zina tikai un vienīgi viņu tuvākās draudzenes. Viņas sniedz padomu, uzklausa un atbalsta labāk par par visiem. Taču šo noslēpumu es savai sirdsdraudzenei nevaru atklāt.

Patiesībā man ir tik liels kauns, ka nevaru par to pastāstīt nevienam. Taču, ja paturēšu to pie sevis, tad sajukšu prātā. Tāpēc man nekas cits neatliek, kā uzrakstīt šo anonīmo vēstuli – varbūt pēc vārdu izlikšanas uz papīra es radīšu kādu atvieglojumu.

Attiecības vienmēr ir bijušas tikai draudzīgas, bet…

Viņa ir bijusi mana labākā draudzene vairāk nekā desmit gadus. Mēs kopā pabeidzām skolu, dzīvojām kaimiņos un tagad mācāmies vienā fakultātē. Visi, kas mūs pazīst, izturas pret mums kā pret nedalāmu savienību: mēs mācāmies, izklaidējamies un pat ceļojam vienmēr kopā. Vismaz tā bija, pirms parādījās šis vīrietis…

Gan man, gan manai draudzenei jau kopš skolas laikiem patīk puiši. Gājām izklaidēties, pucējāmies un centāmies pievērst pēc iespējas vairāk uzmanības. Taču tam sekoja tikai īslaicīgas draudzības, kas nepārauga lielākās jūtās. Bet pirms gada mana draudzene satika puisi, kurā patiešām iemīlējās. Es to redzēju viņas acīs, viņas smaidā, runas veidā.

Draudzene man ir ļoti mīļa, tāpēc es priecājos par viņas laimi. Es vienmēr mudināju viņas puisi pavadīt laiku kopā ar mums, un es pati vēlējos izveidot ar viņu draudzīgas attiecības – īpaši tāpēc, ka arī mana draudzene par to priecājās. Un es nemelošu, sakot, ka mums gāja labi: mēs visi trīs devāmies uz kino, pastaigāties, pusdienot un citās izklaidēs.

Draudzene paliek malā

Ar laiku es sāku izjust dīvainas sajūtas sevī. Šķita, ka man ar draudzenes puisi ir daudz vairāk kopīga: mums patika līdzīgi pavadīt brīvo laiku, interesēja vienādas filmas, mūzika, un mūsu vērtības sakrita. Es pamanīju, ka, satiekoties trijatā, mēs ar viņu runājam daudz vairāk, un draudzene palika kaut kur malā. Jutu arī viņa smalko flirtu, acu skatienu, smaidu. Bet es pārāk par to nedomāju: ieskaidroju sev, ka man vienkārši izliekas, un visas šīs domas ir muļķības.

Izrādās, es kļūdījos. Pavisam nesen mūsu kopīgie draugi sarīkoja diezgan lielu ballīti. Tajā biju gan es, gan mana draudzene un viņas puisis. Ballītei iekarstot, es pamanīju, ka viņi abi strīdas. Tā kā man nepatīk iesaistīties konfliktos, pagaidīju, kad viņi beidz runāt, un steidzos mierināt savu draudzeni un slaucīt viņas asaras.

Tobrīd šķita, ka strīds radies puiša vainas dēļ, un, domājams, pārmērīga reibuma dēļ. Viņa agri aizgāja gulēt un mēs turpinājām ballīti. Kādā brīdī sāku runāt ar savas draudzenes puisi. Viņš izstāstīja visu situāciju no savas puses. Es nestāstīšu par viņu savstarpējām nesaskaņām, bet, klausoties no malas, drauga uzvedība mani samulsināja. Puisis teica, ka ilgu laiku nav juties laimīgs, taču nezina, kā spert soli ceļā uz šķiršanos. Mēs ilgi runājām, apspriežot daudz tēmas, kas mūs vieno. Bija bezgala labi un interesanti. Es nekad neesmu jutusies tik saskanīgi ar nevienu citu. Un tagad, kad es par to rakstu, man šķiet, ka es pārlieku romantizēju šo mirkli.

Labākais un sliktākais skūpsts manā mūžā

Tā mēs nosēdējām kādas divas stundas, kas pagāja kā viens mirklis. Uz rītausmu jutu, ka manas draudzenes puisis uz mani skatās arvien dziļāku skatienu. Viņš virzījās man arvien tuvāk, līdz mūsu rokas nejauši saskārās. Viņš paliecās man tuvāk, nopūtās un noskūpstīja mani. Es zvēru, es nebiju šī skūpsta iniciatore, bet tāpat jutos vainīga... Galu galā es visu nakti runāju ar viņu, es atbildēju uz viņa flirtu, es smaidīju tikpat daudz, un, kad viņš mani skūpstīja, es neiebildu un nedzinu viņu prom. Tāpēc es tiešām vainoju sevi.

Es neslēpšu, tas bija manas dzīves labākais skūpsts. Es negribēju neko vairāk kā palikt šajā brīdī pēc iespējas ilgāk. Bet tajā pašā laikā man bija bail, ka kāds mūs varētu ieraudzīt. Lai gan varbūt tieši tas pievienoja kaisli un adrenalīnu? Es pat nezinu. Tad mēs iegājām mazā aizslēdzamā istabā un mīlējāmies. Viss bija neticami maģiski. Un tagad man ir bail.

Draudzene ar mani ir bijusi gan priekos, gan bēdās. Divatā esam piedzīvojušas dažādas grūtības, priekus, izlaidumu, jaunu posmu sākšanos. Visu. Un es rīkojos tik zemiski, tik nožēlojami, tik nepiedodoši.

Iekšēji es zinu, ka man vajadzētu pateikt savai draudzenei visu patiesību. Bet ko es viņai varu pateikt? Es nevaru teikt, ka man nepatīk viņas draugs. Man šķiet, ka esmu viņā iemīlējusies. Bet vai es varu zaudēt draudzeni vīrieša dēļ? Vai viņš tiešām ir tāda upura vērts? Vai varbūt esmu visu jau pazaudējusi? Nevaru atrast ne risinājumu, ne atbildi - varbūt padomu atradīšu te?

Risinājums: Apzinies savas jūtas un tikai tad runā ar draudzeni

Attiecību eksperte, bestselleru autore, licencēta ģimenes un attiecību terapeite Anita A. Člipala dalās ar četriem padomiem, ko darīt, ja jūti romantiskas jūtas pret draudzenes otro pusīti.

1. Vispirms pastāsti to neitrālai personai: draugam, ģimenes loceklim vai psihoterapeitam. Patiesība ir tāda, ka noslēpuma glabāšana pie sevis nav pārāk laba ideja. Slepenība bieži uzkurina kaislību, tāpēc, jo ilgāk visu slēpsi, jo dziļāk vari iegrimt šajā neuzticības purvā. Otrkārt, neromantizē un nefantazē par to visu. Runā par faktiem un jūtām. Bet neļauj savām fantāzijām ņemt virsroku.

2. Centies ievērot distanci. Lai izprastu savas jūtas, tev ir nedaudz jāattālinās no savas draudzenes puiša. Ja tas neizdodas un pieņemsim, ka nejauši satiekaties ballītē, mēģini tomēr ievērot vismaz fizisku distanci. Tas ir jāpraktizē, līdz sākotnējā kaislība un apbrīna ir nedaudz apslāpēta.

3. Ja pēc distancēšanās un sarunas ar citiem cilvēkiem saproti, ka jūtas pret puisi nemazinās, tas var būt nopietns signāls, ka viņš tev patiešām patīk. Pirms sarunas ar draudzeni ir svarīgi to saprast. Ir svarīgi pareizi identificēt savas jūtas, jo, lai pateiktu draudzenei patiesību, būs nepieciešama atklātība un sirsnība. Tāpēc dod sev pietiekami daudz laika un vietas, lai izprastu sevi.

4. Neatkarīgi no tā, vai tu nolem, ka tev patīk draudzenes puisis vai nē, tev ir jāsaka savai draudzenei patiesība. Mēs iesakām to darīt atklāti un patiesi. Neattaisnojies, nenožēlo grēkus, saki visu tā, kā ir patiesībā. Situācijā, kad notikums jau ir "post factum", vienīgais, kam būtu vislielākā jēga, ir sirsnīgs un atklāts dialogs ar draudzeni. Beigās viņa pati izvēlēsies, vai vēlas turpināt ar tevi kontaktēties. Cieni viņas lēmumu.